Literārais aspekts 0
Mazliet dīvaini, bet vismazāk izcelta kāda patiešām neapšaubāma Džakomo daudzo talantu šķautne. Lai gan jau 1755. gadā venēciešu denuncētājs par tobrīd 30 gadus veco Džakomo raksta ar piebildi: “Un vēl runā, ka viņš esot bijis literāts…”
1752. gadā Drēzdenes Karaliskā teātra itāļu trupa iestudēja Džakomo no franču valodas tulkotu traģēdiju. Tajā pašā gadā turpat iestudēja jau viņa paša un vēl viena autora kopīgi sarakstītu komēdiju, bet drīz arī viņa viena uzrakstīto komēdiju “Molukeīda”. Trīs viena 27 gadus veca dramaturga lugas gada laikā Karaliskajā teātrī! Turklāt var saprast, ka vismaz divas bijušas ar panākumiem, jo pretējā gadījumā nākamo neiestudētu. Itin nemaz nav slikti…
Trešā luga Drēzdenē gan laikam izgāzusies, un pie rakstāmspalvas Džakomo atgriezās tikai pēc izlīgšanas ar inkvizīciju un atgriešanās Venēcijā, rakstot Amelo de la Uses “Venēcijas valsts vēstures” kritisku pārrakstu, proti, daudz ko pārlabojot varai izdevīgā gaisotnē. Viņš arī daudz tulkoja, piemēram, Homēra “Iliādu” un daudzus franču romānus, kā arī uzrakstīja kritisku traktātu par Voltēru un izdeva krājumu “Literārais maisījums”. Vārdu sakot – tā tomēr ir pilnvērtīga literāta darbība.
Turklāt kārtējo reizi ar Venēciju Džakomo atkal sastrīdējās tieši literāro nodarbju dēļ. Viņš pārtulkoja romānu, kam bija lieli panākumi, taču venēciešu aristokrāts Karlo Grimaldi neizmaksāja sarunāto honorāru. Un Džakomo izrīkojās patiešām kā īstens literāts – uzrakstīja indīgu pamfletu, kā dēļ krita nežēlastībā. Bet 1786. gadā viņš uzrakstīja traktātu, kas bija vērsts pret Kaliostro un Senžermēnu, un – diemžēl – visnotaļ garlaicīgā fantastiskā romāna “Izokamerons” piecus sējumus. Džakomo strādāja daudz, taču, jāatzīst, bez paliekošiem panākumiem.
