Londona un Šarpiljona 0
Un vēl bija epizode Londonā. “Ak, kāda vientulība, kāda bezpalīdzība… Londona vispār ir pēdējā vieta uz zemes, kur varētu dzīvot tad, kad dvēselē iemājojušas skumjas.” Tur Džakomo sastapa sev neraksturīgas attiecības, proti, nevis sievieti – dvēseles draugu, bet gan īstenu plēsoņu, kurai bija lemts kļūt par Džakomo visniknāko ienaidnieku. Tā bija francūziete no Bezansonas, tagad pazīstama ar uzvārdu Šarpiljona. Džakomo pats šo situāciju raksturojis šādi: “Mīlestība visnekaunīgākajā kārtā par mani izņirgājās.”
Šī mīla patiešām bija neparasta un mežonīga. Džakomo iemīlējās no pirmā acu uzmetiena un nepamanīja, ka šī būtne ir viltības, kaprīžu, auksta aprēķina un vieglprātības iemiesojums ārkārtīgi unikālā apvienojumā. Šī mīlestība joprojām ļoti pārtikušo avantūristu pilnībā izputināja, turklāt atkal novedot līdz cietumam. Viņi bija pamīšus gan mīlnieki, gan ienaidnieki. Reiz viņa Džakomo gandrīz nožņaudza, citureiz viņš viņu smagi piekāva. Tad viņa parkā Ričmondā uzklupa viņam ar kinžalu, gandrīz nogalinot, bet reiz sarunātajā tikšanās vietā Džakomo viņu pārsteidza kopā ar kādu jaunu frizieri. Teju vai zaudējis prātu, viņš visu apkārt izdemolēja un šajā reizē gandrīz nogalināja viņu.
Tad Šarpiljona saslima. Džakomo atsūtīja ziņu, ka viņa mirstot. Viņš dziļi to pārdzīvoja, paņēma pistoli un jau bija izlēmis darīt sev galu kādā tumšā patiltē pie Temzas. Taču tur viņš sastapis kādu vīru, vārdā Edgars, atraisījusies saruna, un viņš pārdomājis. Bet jau nākamajā dienā Džakomo kādā ballē sastapa Šarpiljonu līksmi un bezbēdīgi dejojam. Tajā mirklī viņš esot sajutis, kā strauji noveco. Tā bija viņa pēdējā tikšanās ar Šarpiljonu. Vairāk viņai no Džakomo neko nevajadzēja – viņš bija izputināts un pazemots.
