Īstā mīlestība 0
To daudzo sieviešu, kuras minējis šis “izvirtulis pēc profesijas”, skaitā tomēr ir dažas, kuras viņa sirdī atstājušas arī dziļas pēdas. Tieši viņām veltītas Džakomo memuāru labākās lappuses. Stāstot par to, Džakomo izvairījies no jebkāda veida detalizētas nepieklājības.
Pirmā īstā Džakomo mīlestība bija ieturēta īstenā Venēcijas labāko laiku noveles garā. Viņam pašam tad bija vēl tikai 16 gadi, un viņš bija iemīlējies Nanetē un Martonā, divās sinjoras Orio jaunajās radiniecēs. Viņš atzinis, ka šī pirmā mīlestība dzīves skolā viņam neko nav iemācījusi, jo tā bija absolūti laimīga, bez jebkāda aprēķina.
Jau neliela elēģiska atblāzma parādījās viņa otrajā patiesajā mīlestībā. Iespējams tāpēc, ka risinājās Romā, mūžam zaļajos Ludovīzi un Aldobrandīni dārzos. Tur Džakomo mīlēja Lukrēciju. Viņi tik ļoti stāstījuši viens otram par savu mīlestību, ka licies – viņi patiesībā karsonī murgo. Memuāros šo epizodi Džakomo aprakstījis īpaši tēlaini un maigi.
Tad Džakomo satika dziedātāju Terēzu, kura izrādes interesēs allaž bija pārģērbta par kastrātu. Šajā meitenē bija iemājojusi milzīga cēlsirdība un skaidrs prāts, kas spēja savaldzināt. Džakomo juta, ka vairs nekad nevēlas no viņas šķirties. Nekad ne iepriekš, ne vēlāk viņš nav tik nopietni apsvēris domu par laulībām kā tajā kaismīgajā naktī mazajā Sinigali viesnīciņas numurā. Turklāt šo lēmumu nemainīja arī piespiedu šķiršanās uz neilgu laiku. Un tikai Terēzas dzīves pieredze un viņas skaidrais prāts ļāva viņai pārliecināt Džakomo par to, cik neiespējama ir šāda iecere.
Interesanti, ka pēc 17 gadiem viņi gluži nejauši satikās Florencē. Bet tad kopā ar Terēzu bija kāds jauneklis, vārdā Čezarīno, kurš bija apbrīnojami līdzīgs… Džakomo agrā jaunībā. Šā stāsta iespaidots, Hugo fon Hofmanstāls vēlāk uzrakstīja lugu “Avantūrists un dziedātāja”.
Bet, uzturoties Korfu, Džakomo izbaudīja mīlestību, kas sarežģītības un tematiskās nomāktības ziņā ir ļoti līdzīga mūsdienu romānu sižetam. Šā ilgā stāsta vēsture patiešām ir dramatiska. Neviena cita sieviete Džakomo dvēselē nav izraisījusi tik maigas atmiņas, kā viņa noslēpumainā patriciete F. F. jeb Anrieta, kuru viņš sastapa ungāru virsnieka viesībās. 3 mēneši, kurus viņš kopā ar šo sievieti nodzīvoja Parmā, bijis laimīgākais periods viņa dzīvē.
Vienu no pēdējām patiesajām Džakomo mīlestībām sauca Rozālija, un pēc šķiršanās no viņas viņš sāka justies bezgala vientuļš. Jāpiebilst, Rozāliju viņš bija “savācis” kādā Marseļas bordelī, mēģinot pieradināt pie sevis un cerot, ka viņa paliks ar viņu kopā līdz mūža beigām. Taču sanāca kādu nieku citādi: viņai pieķērās pats Džakomo, savukārt Rozālija ilgi neizturēja un pameta viņu.
Pēdējais Džakomo romāns esot bijis Milānā. Tad viņš vēl joprojām bijis lielisks, dzīvojis apžilbinošā greznībā, apkāries ar dārglietām un radījis ļoti dižciltīgu iespaidu. Viņš sastapa Klementīni, kuru patiešām uzskatīja par cieņas un visdziļākās mīlestības cienīgu. Atceroties kopā ar viņu pavadītās dienas, Džakomo rakstīja, ka juties vesels un mīlēts un viņam absolūti nav bijis žēl naudas, kuru tad gūzmām tērējis izklaidēm. Tieši tajā laikā viņš atklāti smējies par morālistiem, kuri pauda, ka uz zemes nevarot būt īstas laimes. Viņš uzskatīja, ka tajā gadījumā, ja “uz zemes nebūtu laimes”, viss, kas pasaulē radīts, būtu bezjēdzīgs un šaušalīgs, un tad taisnība būtu Voltēram, kurš mūsu planētu nodēvējis par Visuma kloāku, kas, kā uzsvēris Džakomo, neesot nekas vairāk par sliktu kalambūru un savā aplamībā paužot tik vien kā rakstnieka žultainības uzplaiksnījumu. Džakomo rakstīja: “Ir laime un ir daudz laimes, es to tagad zinu.” Taču bija jāšķiras arī no Klementīnes.
Vai Džakomo patiesībā joprojām nejutās nomierinājies un atradis to, ko meklējis visu mūžu? Grūti spriest. Katrā ziņā vēlāk viņš atzinis, ka tādējādi pats izlaidis no rokām savu lielāko no laimēm. Vēl gan bija venēciete Markolīna, ko viņš it kā garāmejot paņēma tieši no ielas, un šī šķiršanās viņam arī bijusi rūgta un sāpīga. Džakomo vairs pats lāgā nespēja saprast, kas ar viņu notiek. Viņš uzlēcis mugurā zirgam un, nežēlīgi šaustot dzīvnieka sānus, bez apstājas bezmērķīgi nojoņojis 18 ljē (aptuveni 80 kilometri) piecu stundu laikā.
