Džakomo Kazanova: pleibojs vai varonis jebkuram laikmetam? 0
Venēcietis Džakomo Kazanova piedzima 1725. gada 2. aprīlī. Piektdien, 7. augustā, Amason Instant Videos rādīs viņam veltītu kinofilmu – diemžēl tikai ASV, Lielbritānijā un Vācijā. Arī mēs piedāvājam ieskatīties Kazanovas dzīves noslēpumos.
Viņas gribēja šo izvirtuli
Džakomo Kazanova (2.04.1725 – 4.06.1798) ir viens no spilgtākajiem Atdzimšanas laikmeta vēsturiskajiem varoņiem. Par tādu viņš kļuva, pateicoties ne tik daudz leģendārajām, vētrainajām un izsmalcinātajām mīlas gaitām, cik neordinārās personības un neremdināmā avantūrista garam. Dzīves laikā viņš paspēja būt garīdznieks, jurists un militārists, kā arī muzikants, spiegs, rakstnieks un bibliotekārs. Lai varētu sekmīgāk apgrozīties augstākajās aprindās, viņš sev “piešķīra” muižnieka titulu, kļūstot par ševaljē de Seingaltu.
Bērnība un skolas laiks
Džakomo kā vecākais no 6 bērniem piedzima Venēcijā 1725. gada 2. aprīlī aktiera un dejotāja Gaetāno Džuzepes Kazanovas un aktrises Dzanetas Farusi ģimenē. Tas notika Venēcijas Sansamueles rajonā, kurā atradās viens no trim galvenajiem pilsētas teātriem. Šī ēka saglabājusies arī mūsdienās, tur tagad ierīkota skola. Teātra trupai lugas rakstīja līdzās dzīvojošais Karlo Goldoni, bet uz tā skatuves uzstājās Džakomo vecāki.
Tēvs nomira, kad Džakomo bija astoņi gadi. Māte bieži bija izbraukumos, un zēna audzināšanu galvenokārt uzņēmās vecmāmiņa Marčija Baldisera Farusi, kuras mājā viņš arī dzīvoja līdz 1728. gadam. Bērnībā Džakomo bieži asiņoja deguns, un vecmāmiņa viņu reiz aizveda pie vietējās raganas. Lai arī iedotā “ziede” izrādījās nederīga, Džakomo tomēr bija sajūsmā par izbaudīto maģijas noslēpumainību.
Jau kopš bērnības Džakomo dzīve saistījās ar netālo Svētā Samuila baznīcu – tur viņu kristīja, un tur pēc abata “licences” saņemšanas viņš nolasīja savu pirmo sprediķi. Māte vēlējās, lai Džakomo turpina studēt baznīcas lietas, taču viņu vairāk saistīja medicīna, dabas zinības un filosofija. Viņš aizrāvās ar matemātiku, paužot gatavību šajā jomā veikt diženus atklājumus, taču jau agrā jaunībā spilgti izpaudās viņa galvenā īpašība – absolūta nepastāvība. Viņš allaž bija kustībā, nekad nekam nepieķērās, nekur ilgi neuzkavējās. Viņa galvenais dzinējspēks bija neremdināma ziņkāre.
9 gadu vecumā Džakomo nosūtīja uz pansiju Padujā, kas atmiņās saglabājusies ar rūgtumu. Apstākļi pansijā patiešām bija drausmīgi, tāpēc Džakomo prasījās, lai viņu nodod abata Goci aprūpē, kurš bija zēna pirmais skolotājs un arī iemācīja spēlēt vijoli. 1735. gadā Džakomo pārcēlās pie abata un viņa ģimenē dzīvoja līdz 1737. gadam. Goci mājā Džakomo 11 gadu vecumā pirmo reizi kontaktējās ar pretējo dzimumu. Paša Goci gados ļoti jaunā māsa Betina pret Džakomo izturējās maigi un pakāpeniski iekvēlināja viņā tās liesmas dzirksteles, kas vēlāk kļūs par viņa dzīves galveno kaislību.
12 gadu vecumā Džakomo iestājās Padujas universitātē un 17 gadu vecumā jau bija ieguvis jurista zinātnisko grādu. Tostarp studiju laikā Džakomo sāka spēlēt kārtis uz naudu, nonāca parādos, par ko vecmāmiņa viņu izsauca uz Venēciju ļoti nepatīkamai pārmācības sarunai. Tas gan daudz nelīdzēja. Viņš pat izlēma kļūt par profesionālu spēlmani, taču drīz jau bija nospēlējis visus savus iekrājumus. Džakomo spēlējis azartspēles visu mūžu. Turklāt viņš arī nav spējis turēties pretim kārdinājumam krāpties, vēl vairāk – dažkārt viņš apvienojās grupās ar citiem krāpniekiem.
