Džaini nenogalina pat burkānu. Veģetāriešu paradīzē Indijā 2
“Vai jūs esat veģetārietis?” – viens no parastākajiem jautājumiem, ko indietis uzdod ārzemniekam pēc tam, kad noskaidrota izcelsmes valsts, reliģiskā piederība un ģimenes stāvoklis. Indietim tā ir ļoti svarīga informācija, kas par jums pasaka vairāk nekā sīka autobiogrāfija.
Lieta tāda, ka ēdiena ziņā indieši ir ļoti izvēlīgi. Taču šo rūpju pamatā ir ne tik daudz veselības apsvērumi, bet gan bailes “aptraipīties” vai “sabojāt karmu”.
Ēšanas ierobežojumiem ir daudzas stingrības pakāpes. Piramīdas pašā apakšā atrodas kristieši (un arī daudzi “nepieskaramie” jeb ārpus kastām esošie indieši), kuri ēd “netīro” cūkgaļu. Indijas likumi aizliedz nogalināt govi, tāpēc vietējiem musulmaņiem atliek vien mieloties ar aitas vai kazas gaļu. Nākamās “stingrības pakāpes” ir sekojošas – ja nu gaļa, tad tikai vista (ko daudzi šeit patiesībā neuzskata par īstu gaļu), tad – tikai zivis un “jūras veltes”, un, visbeidzot, atļautas tikai olas. Augstākā kasta hindu sabiedrības hierarhijā – bramīni – uzturā lieto tikai dārzeņus un piena produktus.
Uzraksti uz daudzu restorānu izkārtnēm “Pure Veg” sludina arī to, ka šajā restorānā nekad nav tikusi ienesta gaļa un olas, ar šiem produktiem nav saskārušies katli, naži un pavāru rokas.
Bet pastāv vēl ekstrēmāks veģetārisms – džainu virtuve. Džaini, kas ir hinduismam tuva reliģiska minoritāte (tikai daži miljoni milzīgajā valstī), dzīvo izkliedēti, tāpēc gandrīz katrā lielākā pilsētā var pamanīt ēstuves ar uzrakstiem “Jain Food”. Tā ir virtuve ne tikai bez gaļas un olām – arī bez ķiplokiem, sīpoliem, kartupeļiem, burkāniem, bietēm vai redīsiem. Izraujot no zemes sīpolu vai burkānu, augs tiek nogalināts, ko džainu ticība aizliedz.
Indijas veģetārisms– tā nav īslaicīga aizraušanās vai modīga spēlēšanās ar diētām, bet gan gadu tūkstošu gaitā rūpīgi izslīpējusies reliģiski kulināra tradīcija, kas nodrošina cilvēku ne tikai ar visiem nepieciešamajiem vitamīniem un minerālvielām, bet arī proteīniem un olbaltumvielām. Tāpēc uzturā daudz lieto riekstus un dažādus pākšaugus.
Patiesībā Indija ir īsta vegetāriešu paradīze, turklāt ne jau tikai bagātās augļu un dārzeņu izvēlēs dēļ. Indieši iemanījušies pagatavot brīnišķīgus veģetārus ēdienus. Dienvidindijā pusdienās parasti ēd tā saucamo “meals” – rīsus ar dažādas mērcēs sautētiem dārzeņiem. Lielākos “meals” piedāvājumos uz banāna lapas blakus rīsiem būs vismaz septiņas kaudzītes ar dažādiem sautējumiem un piedevām. Kā likums, cilvēki ēd ar labo roku, kreiso turot zem galda.
Man pašam ļoti garšo “palak paneer” – mājas siera gabaliņi sautētu spinātu un karija mērcē, pasniegti kopā ar rīsiem. Bet viena no sātīgākajām uzkodām ir “samosa” – verdošā eļļā vārīti pīrādziņi, pildīti ar kartupeļu un zirņu masu, pasniegti ar kādu asu mērci. Šos ēdienus viegli var pagatavot arī Latvijā.
Bet laiki mainās arī konservatīvajā Indijā. Gaļas patēriņš valstī gadu no gada aug. Iemesli ir vairāki – labklājības pieaugums, arī straujā musulmaņu kopienas palielināšanās. Turklāt cilvēki tik daudz vairs nerūpējoties par savu karmu kā agrāk. Pat starp dievbijīgajiem Varanāsi bramīniem atrodoties tādi, kuri esot nogaršojuši vistu…
Labi, ka vismaz govis šajā zemē joprojām var dzīvot bez rūpēm un bailēm.
