“Dvēsle zin, cik jūra plaša.” Jūlija Dibovska vērtē Gundegas Repšes “Retināts gaiss” 0
Nesen, pārlasot Gundegas Repšes grāmatas “Laiks esi tu” (2013) un “Jauki ļaudis” (2014), sapratu, ka šī autore nav ievietojama “mīļāko autoru” plauktiņā. Pirmkārt, Gundega Repše necenšas lasītājam patikt. Otrkārt, viņa smeļ no avotiem, ko daba ir iekārtojusi viņas asāko izjūtu tuvumā.
Abi šie iemesli ir gan pluss, gan mīnuss, kas pievelk un atgrūž, reizēm liek apbrīnot rakstnieci par viņas patstāvīgumu un atcerēties, ka šis patstāvīgums var izraisīt nelielu pretreakciju – varbūt ko līdzīgu alerģijai.
Tā ir bijis arī agrāk – ar visu, ko Gundega Repše sarakstījusi vēl pirms 21. gs. pirmās desmitgades, vēl pirms ģeniālās domas radīt sēriju “Mēs. Latvija, XX gadsimts”.
Filigrānā valoda un sižetiskie līkloči, kas nereti beidzas tur, kur it kā pārstāj valdīt realitāte, un paliek tikai izjūtu ornaments, notverti valodā kā muša dzintarā. Varbūt visaizraujošāk lasāms (vismaz man) likās “Alvas kliedziens” (2002), jo tas vēstīja par pusaudžu mīlu un tāpēc bija izraujams vienas nakts laikā.
Notikums kā sižets, protams, palīdz Repšes prozai kļūt apēdamākai, un ir liels prieks, kad aiz šī notikuma
rakstniece iekodē arī ļoti būtisku simbolisku jēgu –
to, ko varētu pateikt publicistiski, tomēr patīkami lasīt kā dziļi poētisku aktu, literatūrai kļūstot taustāmai kā dzīve.
Nu jau ir ierasts, ka arī Repšes grāmatu vizuālais ietērps ir īpašs – šoreiz gleznu reprodukcijas (Dace Lielā) ir grāmatas iekšpusē un priekšlapās, padarot Venēcijas motīvu par atelpas vērtu paralēli Latvijas vēsturiskajam liktenim. Repšes grāmatu vāki (makets un pat papīrs!) vienmēr liecina par autores īpašo darbu ar savu tekstu dizainu.
“Retināts gaiss”, iespējams, ir Gundegas Repšes labākā grāmata 21. gadsimtā.
Patika arī “Bogene” (2016), taču tieši “Retinātajā gaisā” rakstniece it kā kļūst tuvāka lasītājam, turklāt nenododot sevi. Grāmatu veido trīs atsevišķi stāsti un viens garstāsts/romāns – tā nosaukums devis vārdu arī grāmatai un uzskaņojis lasītāju retināta gaisa simboliskajai apguvei.
Kopumā “Retināts gaiss” ir par grūtībām elpot – lai cik tas banāli arī neskanētu – šodienas un pagātnes mainīgajos vējos. Ar skatu uz nākotni šis gaiss tāpēc arī dēvējams par retinātu – grūtības rūda, priekšā būs šo grūtību sekas.
Titulstāsts, kura vēstījumu veido vairāki vienas ģimenes locekļi un kāds citas pasaules pārstāvis, vārdā Luidži, kā tas ierasts Repšes pašreizējā prozas modulī, ir lasāms arī “pa gabaliem”.
Luidži gluži kā tēva sūtīts Jēzus skata Latviju un latviešus it kā objektīvā ekrānā,
viņa galējais svars stāstā nav pārliecinošs, tomēr rakstniece gribējusi, lai latviešu ģimenes stāsts sāktos tieši ar šo svešā izzinošo skatu.
Polifonija, kādas ģimenes liktenis padomju laikos – par to “atbild” literatūrkritiķis Tomba un viņa čekas maisos atrodamais brālis.
Tagadne – ģimenes jaunākā un miglainākā atvase Kaira, kas iemieso Venēcijas mūžīgo jaunību. Sibīrija un šķietami bezrūpīgais, tomēr izdevumiem un rūpēm bagātais padomju ārpuslaiks – dzimtas stiprās sievietes Flora un Elfa.
Runāt par patiesām, pat vēsturiski pamatotām izjūtām, lietojot ārpus realitātes pastāvošus personvārdus – tas ir Repšes paņēmiens, kas var kaitināt un šķist neadekvāts, tomēr ceļ varoņus pāri ikdienībai, liek tos atcerēties, palīdz sekot līdzi nedaudz saasināti.
Titulstāsts gan paliek, it kā gaisā karājoties,
savā beigu fāzē nedaudz grūti pakļauts uztverei un izpratnei, tomēr iekšēji intriģējošs.
Patīkams pārsteigums ir Repšes atgriešanās sadzīves stāsta žanrā –
lai gan “Baltijas ceļš” varēja būt vēstījums par vēsturisku notikumu, tas ir skats no “frontes aizmugures”, kur 23. augustā cilvēkiem bija dzīves, attiecības un rūpes (piemēram, aizbēgušais suns pierobežā, kur to var nošaut robežsargi).
Arī “Baltais galdauts”, it kā turpinot vēsturisko stāstu motīvu, ir sadzīviska krāmēšanās ap 4. maija svinībām, tomēr tā ir arī māsas vēstule brālim (vēstules un dienasgrāmatas ir viens no Repšes iecienītākajiem vēstījuma paņēmieniem), kuru pilda rakstniecei tik veiksmīgi padevušos kodolīgu, varbūt drusku nereālu, tomēr ticamu un nozīmīgu dialogu pasaule.
Visbeidzot – stāsts “Svētā ģimene”, kuram gan gribētos nedaudz izvērstāku formu, tomēr tas ir punkts uz “i” Repšes retinātā vēstures gaisa stāstījumā: latviešu dzimtas kopāsaiešana un vēsturiskais kopsavilkums cauri kariem un kataklizmām, par vēsturi runājot tiešā valodā – faktos un pat datumos.
Bez šaubām, Gundega Repše jau labu laiku raksta vienu un to pašu grāmatu – visos savos tekstos. Nedomāju, ka viņa slīpē vēstījuma formas, drīzāk kaislīgi kombinē, jo tās ik pa laikam atkārtojas, uzsverot modeli “romāns stāstos un stāstījumos” kā laikmetīgi pieņemamu cilvēklikteņu attēlojumam.
“Retinātajā gaisā”, gan ar retiem izņēmumiem un publicistiskām notīm, kas veltītas konkrētas aprises zaudējošai valdošās varas kritikai, beidzot varoņi runā paši. Un tāpēc varam just, ka Gundega Repše ir viena no latviešu spēcīgākajām rakstniecēm.
