– Lūk, kā šo mūsu īpašību savā rakstā “Pašlepnuma nevienai tautai nevar būt par daudz. Audzēsim lielāku savu latvisko pašlepnumu” raksturojis rakstnieks Grīns: “Starp nedaudzajām mūsu tautas negatīvajām īpašībām pati spilgtākā ir sevis noniecināšana šī vārda plašākā nozīmē, savāda patika vai dziņa attēlot savās un citu – sevišķi sveštautiešu – acīs latvju tautu un tās pagātni sliktāku, nekā tas patiesībā bijis un ir. Šī dziņa ir kaut kas vidējs starp nepareizi saprastu, pārspīlētu smalkjūtību, panaivām žēlošanās alkām un nacionālā pašlepnuma trūkumu, kas diezgan dīvainā kārtā var būt un parasti ir savienots ar ļoti labām domām par sevi. Nemīlēsim savus bijušos apspiedējus un kalpinātājus, bet nenoniecināsim arī savus priekštečus, no kuru vidus arī atkarības laikos ir nākuši ne vien labi arāji, bet arī labi jūrnieki, tālu zemju kolonisti un vareni karotāji. Starp viņiem vēl pirms 200 gadiem nav trūcis vīru, kas varējuši aizdot naudu pašiem Zviedrijas ķēniņiem.” 20
D. Rietuma: – Pašlepnuma aspektā būtiska ir nacionālās mitoloģijas radīšana, ko Latvijas kino kontekstā ir iezīmējušas Andreja Ēķa un Aigara Graubas filmas. Nenoliedzami, šādas filmas ir jāveido, tām ir potenciāls sasniegt plašu skatītāju auditoriju. Ja runājam par kara drāmām, tās ir un vienmēr būs sarežģīti un dārgi projekti. Piemēram, nesen uz ekrāniem nokļuva arī Krievijas un Ukrainas kopražojuma kara drāma “Kauja par Sevastopoli”, kura izmaksāja četrus miljonus eiro. Šajos ģeopolitiskajos apstākļos tā ir unikāla filma, kas aizsākās kā abu valstu kopdarbs vēl pirms konflikta. Savā veidā tas ir producentu varoņdarbs – pabeigt filmu situācijā, kad starp abām valstīm ir militārs konflikts. Šī filma par sievieti karā ir viens no spēcīgākajiem pēdējo gadu darbiem par Otro pasaules karu, taču tik un tā filma Latvijā neguva ievērību. Jāatzīst, ka latviešu skatītāji pēdējā laikā ir laiski kino gājēji.
I. Rībena: – Bijām tikai trīs skatītāji “K. Sunī”, kad rādīja “1944”, bet pirms mums uz citas filmas seansu bija tikai divi skatītāji. Mūsdienās ir tik daudz iespēju kino dažādos formātos skatīties mājas apstākļos.
– Tomēr Dzintars cenšas, lai “Dvēseļu puteni” varētu saprast arī ārpus mūsu valsts. Šim nolūkam radošajā komandā iekļauti palīgi ārpus Latvijas. No vienas puses, tas it kā nebūtu peļami, bet, no otras puses, šaubos, ka viņi līdz sirds dziļumiem spējīgi izjust latviešu nacionālo stīgu.
Dz. Dreibergs: – Šī spēlfilma būs par mūsu valsti Latviju, tā nedrīkst būt māksliniecisks eksperiments tikai ar vienu mērķi – tikt ārpus Latvijas. “Dvēseļu putenim” jābūt svarīgam vispirms mums pašiem, vienlaikus apzinoties, ka filmas veiksmes gadījumā tā būs interesanta filma arī pasaules mērogā. Sākot darbu pie mūsu veidotās spēlfilmas projekta īstenošanas, komandā aicināju radošas personības ar latviskām saknēm, kuras dzīvo un strādā ārzemēs un kuras sevi pierādījušas, strādājot pie liela mēroga projektiem pasaulē. Latviešu izcelsmes komponiste Lolita Ritmane, kura dzīvo ASV, jau pēc pirmās mūsu sarunas bija ar mieru uzsākt darbu pie mūzikas komponēšanas “Dvēseļu putenim”. Tas mums ir liels gods, jo Lolitas komponētā mūzika skan gan Holivudas seriālos un animācijas filmās, gan arī vairākās Holivudas lielbudžeta filmās un viņa ir saņēmusi arī prestižo “Emmy Award” balvu. Komandā ir iesaistījies arī bijušais rīdzinieks, režisors un Ņujorkas universitātes profesors Boriss Frumins, kurš pie filmas strādā ar lielu entuziasmu, neskaitot savas darba stundas. Viņš turpina darbu pie Māras Svīres uzrakstītā scenārija, kas iztulkots angļu valodā. “Dvēseļu putenis” ir stāsts par ļoti sarežģītiem laikiem – latvieši ir cara armijā, cīnās pret vāciešiem, vienā brīdī latvieši ir sarkanie, vēlāk kļūst baltie… Šo vēsturisko fonu nav viegli izskaidrot visiem saprotamā valodā, tādēļ mums ar savu padomu palīdz profesionāla radoša personība no ārpuses.
M. Svīre: – Tomēr būtu labi, ja “Dvēseļu putenis” nekļūtu par Holivudas trilleru līdzinieku, bet saglabātu savu dvēseli.
