– Mēs ļoti gribētu, lai par šo filmu būtu interese jauniešiem, lai to saprastu arī ārpus Latvijas. Kā tas ir Eiropas kontekstā – vai vēsturiskām kara drāmām ir panākumi ārpus to valstu robežām, kur tās uzņemtas? Nupat kinoteātros varēja noskatīties jauno igauņu un somu kopražojuma lielbudžeta filmu “1944”. Vai tā varētu būt saistoša arī starptautiskajai auditorijai? 20
D. Rietuma: – Šīs filmas pirmizrāde notika Nacionālā kino centra organizētajā pasākumā 4. maijā. Tas bija bezmaksas seanss, uz kuru bija ieradusies ne tikai filmas radošā grupa, bet arī Igaunijas parlamenta spīkers Eiki Nestors. Zāle bija pilna ar skatītājiem, un tas bija ļoti aizkustinošs brīdis, kurā dzirdējām daudz emocionāli piesātinātu runu. Teorētiski šai vēsturiskajai, skarbajai un vērienīgajai drāmai, kura izmaksājusi 1,6 miljonus eiro, vajadzētu būt kases grāvējam arī Latvijā, tāpat kā Igaunijā, kur trīs mēnešu laikā to noskatījās apmēram 120 tūkstoši skatītāju. Diemžēl lielajos Rīgas komerciālajos kinoteātros filmu rādīja īsu mirkli, pēc tam tā nokļuva uz nelielā kinoteātra “K. Suns” ekrāna. Tas apliecina vien to, ka patriotiskās filmas pamatā dzīvo savā valstī, jo ir ļoti sarežģīti motivēt ārzemju skatītāju emocionālo saikni ar šādām filmām. Filmu par laiku, kas nostādīja igauņus pretējās ierakumu pusēs – vācu un sarkanajā armijā –, veidojis populārais igauņu režisors Elmo Nīganens, kurš Baltijā aizsāka patriotisko kara drāmu vilni ar filmu “Vārdi marmorā” par Igaunijas atbrīvošanas cīņām (1918. – 1920.). To, kāpēc igauņu un somu kopražojuma vērienīgā drāma neizraisīja rezonansi latviešu auditorijā, var analizēt gari un plaši, bet tas parāda vienu noteiktu tendenci – mēs nevaram cerēt, ka mūsu varoņu drāma iekaros milzīgu auditoriju, ja vien tas nebūs unikāls, izcils mākslas darbs.
