M. Libeka: – Vai var vilkt paralēles starp Grīna atspoguļotajiem jaunajiem latviešu puišiem strēlniekiem un viņu mūsdienu mantiniekiem – padsmitgadīgajiem jauniešiem? Vai, gluži pretēji, tie ir nesalīdzināmi lielumi savā vērtību izpratnē? Ja šodien izšķirtos – būt vai nebūt Latvijai, vai salasītos brīvprātīgo pulki, kā to apraksta Grīns? 20
M. Svīre: – Miera laikā, kad cilvēki cenšas sasniegt materiālos labumus, pēkšņi pārslēgt savu domu uz karu ir pārāk sarežģīti. Šodien droši vien lielākā daļa jauniešu neuzskatītu sevi par strēlnieku mantiniekiem. Turpretim, ja, nedod Dievs, mums uzbruktu nelabvēlīgie kaimiņi, tad domāšana ļoti mainītos, un galu galā daudziem pat nebūtu izredžu nepiedalīties, jo viņus iesauktu armijā.
Lasot grāmatas par karu, īpaši “Dvēseļu puteni”, jūtams, ka cilvēkus karā pārņem kas līdzīgs patriotiskam trakumam un viņi vairs nedomā par savu dzīvību, nedomā augstās kategorijās, jo pati vīrieša būtība ierauj karā. Vīrietis ir dēkainis, un kara jautājumā arī dēkai ir sava nozīme. Ikviens puika taču grib šaut. Manuprāt, tādā brīdī mūsu puiši ne ar ko neatšķirtos no Grīna attēlotajiem strēlniekiem.
Dz. Dreibergs: – Pēdējā laikā draugu un paziņu lokā ir sanākušas biežākas diskusijas par tēmu, “kā būtu, ja būtu”. Esmu patīkami pārsteigts, dzirdot, ka lielākā daļa atzīst – nebaltā dienā nevis emigrēs, bet cīnīsies par savu valsti. Arī plintes jau esot sarunātas. Tas apliecina, ka valsts kā vērtība nekur nav pazudusi. Grīns “Dvēseļu putenī” raksta, ka nav aizraujošākas spēles par karu, bet, nedod Dievs, līdz tam nokļūt. Strādājot pie šā projekta, daudz lasu strēlnieku memuārus, no kuriem atmiņā cita starpā palikusi atziņa: kamēr cilvēks karo, viņš nav nekas vairāk kā dzīvnieku sugas augstākā pakāpe.
