“Dvēseļu putenis”: vispirms svarīgs mums pašiem 20
Patlaban pēc Aleksandra Grīna romāna “Dvēseļu putenis” top spēlfilmas treileris jeb vizuāls filmas pieteikums. Dažas radošās neveiksmes ir pārvarētas, un darbs, kura idejas autors ir ārsts Valdis Keris, virzās uz priekšu. Jūnija vidū ar radošās komandas veikumu iepazīsies arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, jo atbalsts un finansējums šī vērienīgā projekta uzsākšanai piešķirts ar parlamentā visu pārstāvēto partiju atbalstu.
Ļoti gribas ticēt, ka deputāti neļaus darbu apraut pusceļā, jo šī vēsturiskā kara drāma top laikā, kad ir tik daudz birokrātisku iniciatīvu par sabiedrības saliedēšanu, patriotismu un citām cēlām lietām, bet tik maz reāli paveiktā, kas patiešām uzrunā sabiedrību. Tāpēc uz pilnmetrāžas filmu “Dvēseļu putenis” tiek liktas lielas cerības.
Pēdējā reize, kad “Dvēseļu putenis” tika celts lielā godā, bija 1934. gada valsts svētku priekšvakars, kad Nacionālajā teātrī uzveda rakstnieka Aleksandra Grīna un Voldemāra Zonberga drāmu “Dvēseļu putenis”. “Vēl nekad nepiedzīvota sajūsma un pacilātība valdīja vakar Nacionālā teātrī A. Grīna “Dvēseļu puteņa” pirmizrādē. (..) Izrādē ierodas Valsts prezidents A. Kviesis un Ministru prezidents K. Ulmanis. Viņus sagaida Nacionālā teātra vadība. Augštelpās sapulcējies viss Ministru kabinets, ģeneralitāte un diplomātijas pārstāvji.” (Laikraksts “Rīts”, 1934. gada 18. novembris.) Arī citi laikraksti, to skaitā visi toreizējie krievu valodā izdotie, piemēram, “Segodņa večerom”, “Segodņa” un citi publicēja pozitīvus un lasītājus saviļņojošus rakstus par šo notikumu.
Ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju, ir pienācis īstais laiks atkal celt gaismā vienu no latviešu tautas dzīvākajām leģendām – stāstu par latviešu strēlniekiem. Par to, kā top spēlfilma “Dvēseļu putenis” un kas būtu jāņem vērā, lai tā gūtu panākumus, sarunā pie apaļā galda pulcējās Saeimas deputāte Inguna Rībena (Nacionālā apvienība), Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma, filmas režisors Dzintars Dreibergs, scenārija autore Māra Svīre un žurnāliste Māra Libeka.
