Kāpēc “Dvēseļu putenis” svarīgs tieši šobrīd? 37
Lieli darbi jāizdara laikus, lai cilvēki, gaidot valsts simt gadu jubileju, varētu tos iepazīt un novērtēt. Līdz valsts lielajiem svētkiem būs vēl dažas nozīmīgas jubilejas – 2015. gadā apritēs 120 gadu latviešu izcilākajam vēsturiskās prozas meistaram, publicistam, Latvijas armijas virsniekam Aleksandram Grīnam.
Tajā pašā laikā svinēsim simt gadus kopš latviešu strēlnieku pulku izveides. Lai godam sagaidītu šīs jubilejas, no tautas vidus un ar “Latvijas Avīzes” atbalstu nākusi iecere uzņemt spēlfilmu pēc A. Grīna vēsturiskā romāna “Dvēseļu putenis” motīviem. To atbalstījuši arī Saeimas deputāti, atvēlot no 2013. gada valsts budžeta 25 tūkstošus latu projekta izstrādei. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, kā arī Valstiskās audzināšanas apakškomisija, iepazīstoties ar projektu, nolēma, ka filma jāuzņem un politiķiem jāpanāk, ka šim mērķim piešķir naudu arī nākamgad.
Otrdien Filmu padome nolēma protestēt pret šo lēmumu, jo “šai filmai vēl pat nav scenārija. Šāda summa, kas tiktu piešķirta vienai filmai ārpus konkursa, ir gandrīz līdzvērtīga visam Latvijas filmu nozares finansējumam kopumā, un Filmu padome aicina deputātus šādu summu, ja reiz tāda budžetā atrodama, izlietot atbilstoši Filmu likuma un pašas Saeimas noteiktajai un Eiropas komisijā apstiprinātajai kārtībai, konkursā sniedzot godīgi līdzvērtīgas iespējas visiem producentiem un režisoriem.”
Otrdien “LA” redakcijā notika saruna par to, kāpēc “Dvēseļu puteņa” ekranizācija tik svarīga tieši tagad.
Kāpēc “Dvēseļu puteņa” ekranizācija tik svarīga tieši tagad, un kāpēc ceļš uz to sākās Saeimas namā, nevis Kultūras ministrijā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, redakcijā viesojās A. Grīna literāro darbu mantiniece rakstnieka mazmeita Nora Romana, režisors Armands Zvirbulis, spēlfilmu studijas “F.O.R.M.A.” producents Gatis Upmalis, Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs vēsturnieks Dagnis Dedumietis un scenārists Alvis Lapiņš. Viņus uzklausīja žurnāliste Māra Libeka.
N. Romana: – Jubileja ir arī “Dvēseļu putenim” – tam aprit 80 gadi, jo Grīns to sāka rakstīt 1933. gadā, bet pabeidza 1934. gadā. Šis apjomīgais 700 lappušu biezais vēsturiskais romāns nav kaut kur pažobelē nomests, apputējis, bet par to joprojām ir interese ne tikai cienījama vecuma ļaudīm, bet arī jauniem cilvēkiem.
Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas šis ir pirmais gadījums, kad pie manis vēršas, lai saņemtu atļauju veidot filmu pēc mana vectēva vēsturiskā romāna motīviem. “Dvēseļu putenis” nav tikai mans īpašums kā autortiesību mantiniecei. Tas ir visas latviešu tautas īpašums. Arī visu to cilvēku, kas ir par Latviju kā neatkarīgu valsti. Paldies visiem, kas šo ideju atbalsta.
D. Dedumietis: – Mums nav neviena cita romāna, kas tik vienkārši, skaidri un reizē skarbi atspoguļotu Latvijas valsts tapšanas procesu. Patlaban, kad saasinās diskusijas par Latvijas valsts pamatiem, ir pēdējais brīdis to ekranizēt. Žēl, ka tas nav izdarīts jau agrāk.
A. Zvirbulis: – Svarīgi atgādināt mums pašiem un visai starptautiskajai sabiedrībai – tas, ka šodien dzīvojam savā valstī, runājam savā valodā, lemjam paši sev likumus, valdām pār savu zemi, – tā nav no kādas augstākas varas mums piešķirta balva. Šī privilēģija, kādas vēl šodien nav daudzām pasaules tautām, ir mūsu senču izcīnīta – ar viņu asinīm, viņu gribu, izmisumu un sāpēm, ar neizdzīvotām dzīvēm…
Katras tautas atmiņā ir vēsturiski notikumi, kas uztur tautas kopības apziņu, ceļ tautas garu. Viens no tiem ir stāsts par latviešu strēlniekiem. Stāsts par desmitiem tūkstošu latviešu jaunekļu un vīru, kas gan brīvprātīgi, gan izvēles trūkuma dēļ lēja savas asinis Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara frontēs. Vairākumam viņu nebija zināma Latvijas valsts ideja, bet viņu kopība radīja precedentu latviešu tautas spēkam.
A. Lapiņš: – Tai laikā, 1914., 1915., 1916. gadā, arī bija nācija, kas juta, ka vajadzētu dzīvot mazliet labāk. Ar Grīna palīdzību mēs redzam, kā rodas šī ticība un kā tā nezūd, lai sasniegtu iznākumu. Arī šodien mums šķiet, ka vajadzētu kaut ko mainīt, lai dzīvotu labāk. Diemžēl atšķirībā no streļķiem mums ir pazuduši mērķi. “Dvēseļu putenis” jo- projām ir kā tāds stimuls, kā paraugs, ka nevajag sēdēt kā trusīšiem ar nolaistām ausīm un gaidīt, ko lielie draugi Rietumos un Austrumos mums atmetīs. Spēlfilma varētu palīdzēt ieraudzīt, kā tiek pielādēta un sprāgst ticības un spēka bumba.
M. Libeka: – Īpaši svarīgi to redzēt tagad, kad, izrādās, tomēr daudziem Latvijā nav skaidrs, kā mūsu valsts ir tapusi.
D. Dedumietis: – Ja izdosies uzņemt iecerēto vēsturisko drāmu, tad, nenoliedzami, tas jebkuram cilvēkam paplašinātu redzesloku, jo katrs var atvēlēt pāris stundu, lai filmu noskatītos. Tad cilvēkiem nebūs jābaidās runāt par 100 gadu veciem, bet valstij ļoti svarīgiem notikumiem. Tas būtu iemesls uzzināt vairāk par vēsturi, apmeklēt muzeju, izlasīt vēl kādu grāmatu par to, kā veidojusies Latvijas valsts.
M. Libeka: – Tomēr latviešu tautā valda arī pretējs uzskats par šīs filmas nepieciešamību – redz, vajag ievērot visas birokrātiskās procedūras, lai saņemtu finansējumu filmas uzņemšanai, ka nedrīkst tā tieši iet pie Saeimas deputātiem ar lūgumu atbalstīt šo ideju ne tikai vārdos, bet arī finansiāli… Tas viss ir ļoti neglīti, jo satur korupcijas risku… “Dvēseļu puteņa” ekranizācija esot jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju!
G. Upmalis: – Mēs saprotam to realitāti, kādā dzīvojam, – kino nozares budžets ir trūcīgs. Skaidrs, ka ar šo vērienīgo darbu mēs nevaram tajā kabatā iespraukties, jo rindā stāv vēl neskaitāmi projekti – iesākti un nepabeigti. Tāpēc mēs izvēlējāmies uzrunāt Saeimas deputātus likuma kārtībā starp pirmo un otro valsts budžeta likumprojekta lasījumu, lai tad viņi skaidri pasaka, vai arī viņiem ir svarīgi, lai taptu šāda vērienīga vēsturiskā drāma. Iznākums bija pozitīvs, bet uzjundīja nemieru tajos cilvēkos, kuri nepiekrīt, ka šādā veidā tiek īstenotas lielas sabiedrībai nozīmīgas idejas.
Mēs ļoti cerējām, ka gada laikā, kopš tā brīža, kad ideja par filmas uzņemšanu saņēma Saeimas deputātu vairākuma atbalstu, Nacionālais kino centrs parūpēsies, lai tiktu izveidota nacionālā pasūtījuma programma, piesaistot tās īstenošanai nopietnu finansējumu. Diemžēl pagāja gads un rīcība nesekoja, tāpēc mēs atkal bijām spiesti doties uz Saeimu, lai jau prezentētu sagatavoto spēlfilmas projektu.
Gala lēmums ir Saeimas deputātu rokās. Mēs ļoti ceram arī uz to, ka līdzās šim darbam atvērsies arī nacionālā pasūtījuma programma, kas ļaus līdzās “Dvēseļu putenim” tapt vēl citām latviešu tautai vajadzīgām filmām, īpaši gaidot valsts simt gadu jubileju.
Esam uzrunājuši valsts un privātos uzņēmumus, esam runājuši arī ar Aleksandra Grīna fondu par sadarbību līdzekļu piesaistei filmas īstenošanā, bet, lai tas notiktu, ir ļoti nepieciešams politiskais un finansiālais Saeimas atbalsts šā lielā projekta tapšanai. Ievadītas sarunas arī ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) par jaunsardzes iesaistīšanu filmēšanas procesā, un esam saņēmuši pozitīvu atbildi. NBS varētu nākt talkā arī ar materiāli tehniskajiem resursiem. Ir saņemts pozitīvs atbalsts arī no valsts uzņēmuma “Latvijas dzelzceļš”, esam runājuši arī ar citiem uzņēmumiem, kuri ir ar mieru sniegt savu atbalstu filmas uzņemšanai.
Kad Somija bija nonākusi līdz krīzes situācijai, tā nesamazināja finansējumu kultūrai, konkrēti kino, bet to palielināja ar nosacījumu, ka somu kinematogrāfisti veidos filmas, balstoties uz Somijas vēsturi, somu literatūras autoriem, tādējādi krīzes laikā stiprinot cilvēkos ticību, motivāciju dzīvot un strādāt savā zemē, nepamest to. Līdz pat šim laikam par vienu no vērienīgākajām filmām tiek atzīta vēsturiskā drāma par Ziemas karu 1939. gadā starp PSRS karaspēku un Somijas armiju. Somi, veidojot vēsturiskas un nacionāli patriotiskas filmas, radīja ļoti labu pamatu šīs valsts kinematogrāfijas attīstībai.
D. Dedumietis: – Kad Ziemassvētku kauju muzejā, kas atrodas Tīreļpurvā, ierodas jaunieši, mēs ne tikai mēģinām viņiem izstāstīt vēsturi ar faktiem, ko viņi, visticamāk, ātri aizmirst, bet radīt tās sajūtas, kas bija latviešu strēlniekos, lai jaunie cilvēki saprastu, ka strēlnieki nebija kaut kādi mistiski cilvēki kaut kad sen atpakaļ. Viņi bija tādi paši jauni cilvēki kā mūsdienu jaunieši, tikai izrauti no ierastās ikdienas vides. Liekam viņiem iedomāties, kā būtu, ja viņiem atņemtu visus mobilos telefonus, sociālos tīklus un citas komunikācijas iespējas un nostādītu izvēles priekšā, kādā atradās tie jaunieši, kas cīnījās strēlnieku vienībās. Redzu, ka jaunieši aizdomājas.
A. Zvirbulis: – Šajā filmā nebūs “labo” un “ļauno”, būs tikai varoņi, kas tiecas piepildīt dažādus sev un savai nācijai svarīgus mērķus. Tā būs skarba, savā atklātībā nežēlīga kara drāma. Mēs gribam radīt filmu, pēc kuras noskatīšanās vairs nerastos jautājumi: “Strēlnieki… kurš gadsimts tas ir?” – vai: “Par ko viņi cīnījās?” Mēs gribam radīt filmu, pēc kuras noskatīšanās katrs šeit, Latvijā, dzīvojošais būtu pacilāts par piederību šai zemei, tautai. Tai jābūt rādāmai skolās un ārpus Latvijas kā vēstures liecībai par latviešu strēlniekiem, kuri “lika pamatus Latvijai” (Jānis Čakste).
N. Romana: – Augustā nodibinājām Aleksandra Grīna fondu, kura uzdevums ir saglabāt un popularizēt rakstnieka literāro mantojumu. Fonda plānos ir ne tikai palīdzēt ekranizēt “Dvēseļu puteni”, bet arī izveidot nelielu 20 minūšu dokumentālu filmu par Grīna biogrāfiju, kas būtu uzskates materiāls bibliotēkās un skolās.
G. Upmalis: – Kad ziņa par politiķu atbalstu filmas uzņemšanai parādījās plašsaziņu līdzekļos, esmu saņēmis elektroniskā pasta vēstules ar sirsnīgiem atbalsta vēlējumiem un mudinājumu aicināt tautu palīdzēt ar ziedojumiem filmas uzņemšanai. Tāpēc ļoti svarīgi, lai valsts dotu signālu, tad mēs varam runāt tālāk ar uzņēmējiem, ziedotājiem un kopā ar Aleksandra Grīna fondu atrast to veidu, kā pareizi saņemt ziedojumus. No finansiālās plūsmas būs atkarīgs, vai mēs varēsim nodot filmu “Dvēseļu putenis” skatītājiem 2015. gada nogalē.
N. Romana: – Tautai, kas nezina savu vēsturi, nav nākotnes. Ja grib mūs ietekmēt, ar mums manipulēt, tad, protams, ir izdevīgāk, ka mēs to vēsturi nezinām. Redz, latviešiem mūžīgi bijis kāds kakla kungs, kas viņiem ir mācījis dzīvot, un šodien daudziem ir izdevīgi, ka pastāv šāds domāšanas veids. Ja izdosies ar kopīgiem spēkiem uzņemt iecerēto filmu, tas būs apliecinājums tam, ka mēs sevi cienām.
A. Lapiņš: – Šodien Grīns uz daudzām lietām raudzītos savādāk, bet noteikti viņam nebūtu ne mirkli šaubu par to, ka tautai ir vajadzīgs skaidrs saprāts, vēlme nepadoties un mazāk pakļauties solījumiem, sevišķi bagātu kaimiņu solījumiem. Tas nāk no “Dvēseļu puteņa”, un es ceru, ka asni uzdīgs mūsu filmā.
