Likumsakarības? 2
Pusē reģistrēto reinkarnācijas gadījumu, ar kuriem nācās saskarties Takeram, cilvēki savā pagājušajā dzīvē miruši vardarbīgā nāvē. Viņu vidējais vecums bijis 30–40 gadu. Pārdzimšana notikusi vidēji pēc pusotra gada, lai gan termiņi variējās no vienas dienas līdz 11 gadiem. Parasti klīstošās dvēseles pāriemiesojās bērnā, kas dzīvoja salīdzinoši netālu no savas iepriekšējās inkarnācijas. 88% reģistrēto gadījumu radniecīgu saišu starp viņiem nebija.
Vairums bērnu divu gadu vecumā spēj atcerēties savu iepriekšējo dzīvi.
Gandrīz 15 gadu garumā Takers pētīja bērnu stāstus, kuri vecumā starp otro un sesto dzīves gadu paziņoja, ka viņi jau reiz dzīvojuši kaut kad agrāk. Dažkārt šie bērni pat spēj aprakstīt pietiekami sīkas detaļas par šo iepriekšējo dzīvi. Ļoti reti bērnu agrākā personība šo bērnu ģimenēm bijusi pazīstama.
“Tā vai citādi, taču bērniem ir atmiņas no citas dzīves. Es saprotu, ka tas ir liels solis, lai saprastu un pieņemtu, ka ir kaut kas aiz tā robežām, ko mēs varam ieraudzīt un sataustīt,” sacījis Takers. Savā grāmatā “Atgriešanās dzīvē” Takers raksta par dažiem viņa izpētītajiem un pārliecinošākajiem gadījumiem ASV un piedāvā savus zinātniskos argumentus, uzskatot, ka pēdējie atklājumi kvantu mehānikā ir atslēga uz reinkarnācijas esamību. “Kvantu fizika pieņem, ka mūsu fiziskā pasaule rodas no mūsu apziņas. Šo uzskatu pārstāvu ne tikai es, bet arī liels skaits citu zinātnieku,” paziņoja zinātnieks. Savus reinkarnācijas pētījumus Takers sāka 1990. gada beigās –pēc tam, kad bija izlasījis rakstu par Jana Stīvensona stipendiju pētnieciskajam darbam par klīnisko nāvi. “Mani ieinteresēja ideja par dzīvi pēc nāves un jautājums par to, vai var izmantot zinātnisko metodi šīs sfēras pētīšanai.”
