Atcerēties sevi 2
Arī mūsdienās daudzi speciālisti cenšas noskaidrot, kas gan patiesībā slēpjas aiz šīs dīvainās idejas. Par vienu no autoritātēm šajā jautājumā uzskatīts amerikāņu psihiatrijas profesors Jans Stīvensons (1918–2007), kurš pierādījumus reinkarnācijas iespējamībai meklēja vairāk nekā 40 gadus. Par sava pētījuma objektiem viņš izraudzījās bērnus, jo viņi ir pakļāvīgāki paņēmieniem, kas atsauc atmiņā iepriekšējās dzīves. Eksperiments sniedza necerētus rezultātus. 1987. gadā psihiatra arhīvos bija savākti vairāk par 3000 iespējamo reinkarnācijas gadījumu aprakstu. Sākot šo projektu, pats pētnieks skeptiski izturējās pret pārdzimšanu un uzlūkoja to tikai kā iespēju, nevis faktu. Taču vairāk nekā puse no viņa savāktajām “iespējamībām” atzītas par zinātniski pierādītiem faktiem.
Par vienu no tādiem faktiem kļuva Raiens Hammons. Zēnam bija četri gadi, kad viņš piepeši sāka spēlēt filmu režisoru. No viņa istabas pastāvīgi atskanēja, piemēram, komanda “Action”. Taču drīz šīs spēles Raiena vecākus padarīja bažīgus. Kādu nakti dēls pamodās pats no sava kliedziena un sāka stāstīt, ka viņa sirds uzsprāgusi, kad viņš reiz bijis Holivudā. Māte vērsās pēc palīdzības pie ārsta, kurš savukārt zēna uzvedību izskaidroja tikai ar nakts murgiem.
Kādā vakarā, kad māte lika zēnu gulēt, viņš piepeši saķēra viņu aiz rokas un noraizējies sacīja: “Mammu, man liekas, ka es reiz biju kāds cits.” Raiens paskaidroja, ka viņš atceras lielu, baltu māju un baseinu. Māja atrodas Holivudā. Raiens stāstīja, ka tad, kad viņš bija kāds cits, viņam bija trīs dēli, un ļoti pārdzīvoja, ka nespēj atcerēties viņu vārdus. Māte bija nobijusies. Izmisusi viņa sāka meklēt informāciju tīmeklī. Bibliotēkā viņa paņēma vairākas grāmatas par Holivudu, cerēdama, ka bildītes spēs dēlam palīdzēt atcerēties. Nevienam citam viņa par to nestāstīja.
Reiz, kad viņi abi kopā ar māti pētīja vienu no grāmatām par Holivudu, Raiens sastinga pie kādas no lappusēm ar melnbaltu fotogrāfiju no 30. gadu filmas “Nakts pēc nakts”. Fotogrāfijā divi vīrieši it kā draudēja trešajam. Viņiem līdzās atradās vēl četri vīrieši. Zēna mātei neviens no vīriešiem nebija pazīstams. Tad Raiens norādīja uz vienu no vīriešiem fotogrāfijas vidū un sacīja: “Hei, mammu, tas ir Džordžs. Mēs kopā filmējām.” Tad viņa pirksti aizslīdēja pie cilvēka uzvalkā fotogrāfijas labajā pusē, kas drūmi raudzījās fotoobjektīvā. “Šis puisis – esmu es, es sevi atradu!”
Raiena māte gribēja uzzināt, kas ir šis cilvēks. Grāmatā par viņu nebija atrodama nekāda informācija. Drīzumā viņa noskaidroja, ka vīrietis fotogrāfijā, kuru Raiens nosauca par “Džordžu”, ir mūsdienās gandrīz aizmirsta kinozvaigzne Džordžs Rafts. Bet kas bija tas cilvēks, kurā viņas dēls atpazina sevi?
Viņa uzrakstīja vēstuli psihiatrijas un neirobiheiviorālo zinātņu profesoram Džimam B. Takeram, kura adresi atrada tīmeklī. Pēc vairāku nedēļu meklējumiem Takers noskaidroja, ka drūmā paskata vīrietis no fotogrāfijas ir vēl dzīves laikā mazpazīstamais aktieris Mārtijs Mārtins, kura vārds pat nav pieminēts filmas titros. Pēc dažām nedēļām Takers ieradās pie Hammonu ģimenes, taču par savu atklājumu vēl neko neteica. Tā vietā viņš parādīja Raienam četras melnbaltas sieviešu fotogrāfijas, no kurām trīs bija nejaušas, un pajautāja zēnam, vai viņš pazīst kādu no sievietēm. Raiens aplūkoja fotogrāfijas un norādīja uz sievieti, kura viņam likās pazīstama. Tā bija Mārtija Mārtina sieva. Pēc kāda laika Hammoni kopā ar Takeru devās uz Kaliforniju, lai satiktos ar Mārtina meitu, kuru uzmeklēja televīzijas dokumentālās filmas redaktori, kas bija veidojuši filmu par Takeru.
Pirms tikšanās ar Raienu Takers aprunājās ar sievieti. Dāma sākumā negribīgi uzsāka sarunu, taču pamazām izpauda aizvien vairāk un vairāk detaļu par savu mirušo tēvu. Daudz kas no viņas teiktā apstiprināja Raiena stāstīto. Raiens sacīja, ka viņš dejojis Ņujorkā. Drīz noskaidrojās, ka Mārtins reiz patiešām bijis dejotājs Brodvejā. Vēl zēns atminējās, ka bijis aģents un cilvēki, ar kuriem viņš strādājis, mainīja savus vārdus.
Patiesībā Mārtins pēc dejotāja karjeras beigām daudzus gadus strādāja slavenajā talantu aģentūrā Holivudā, kas izdomāja radošos pseidonīmus. Tāpat Raiens atminējās, ka viņa vecās adreses nosaukumā bija vārds “rok”. Noskaidrojās, ka Mārtina adrese bijusi Ziemeļu Roxbbury 825-Drive Beverlihilsā. Un patiesība bija arī tā, ka Mārtinam bija trīs dēli, kuru vārdus viņa meita, saprotams, zināja. Taču viņas sastapšanās ar Raienu ritēja visnotaļ saspīlēti. Zēns, kas reiz bija viņas tēvs, lai arī pasniedza viņai roku, tomēr visu sarunas laiku bija kautri aizslēpies aiz mātes muguras.
Vēlāk viņš teica mātei, ka sievietes enerģija ir citāda. Māte paskaidroja, ka tā mēdz notikt: cilvēki mainās, kad izaug. Tad zēns izmisis iesaucās, ka nevēlas atgriezties atpakaļ Holivudā, bet grib palikt tikai viņa pašreizējā ģimenē. Nākamo nedēļu laikā Raiens aizvien mazāk un mazāk runāja par Holivudu. Takers skaidroja, ka tā bieži atgadās, kad bērni satiekas ar to personu ģimenēm, kuri, pēc viņu domām, viņi kādreiz bijuši. “Tas, liekas, apstiprina viņu atmiņas, kas pēc tam zaudē savu intensitāti. Manuprāt, viņi pēc tam saprot, ka neviens no pagājušās dzīves viņus vairs negaida. Dažiem bērniem tādēļ kļūst skumji, bet beigās viņi to saprot un savu uzmanību pilnībā velta tagadnei. Viņi pievērš uzmanību tam, ka viņiem jādzīvo šeit un tagad – un, protams, tas arī ir tas, kas viņiem jādara.”
