Aivars Eipurs: Dvēseļu lietus 0
Eju gar Lielajiem kapiem pa Senču ielu uz Brīvības ielas pusi. Jau tumst, bet pie debesīm kāvi izgaismo afišu stabu pāri ielai. To klāj divas afišas, abas par filmu “Dvēseļu putenis”. Ar šo zīmolu arī pietiek, lai saprastu, starp kādiem diviem datumiem tu esi – starp 11. novembri un 18. novembri, šī nedēļa. Pat ja neesi lāpu gājienā vai Daugavmalā pie svecītēm, vai salūta. Lielie kapi – varbūt jāaizstaigā rīt līdz abu dižo Krišjāņu, Barona un Valdemāra, kapavietām.
Tikko beidzies zemliku jeb veļu laiks. Rakstnieku savienībā ienāk kāds no Kultūras ministrijas un ienes aicinājumu RS pārstāvjiem piedalīties atvadās no Džemmas Skulmes – lielas personības un sava laikmeta izteicējas.
Nu jau diezgan ilgus gadus Džemmas Skulmes vārds bija viens no pirmajiem, kas nāca prātā, domājot par laikabiedriem,
Latvijas sievām un vīriem, ārpus sadzīviskām kategorijām. Iepazīstināja Māris Čaklais, reiz Dzejas dienās pie Raiņa pieminekļa. Gan nebiju viņas daiļrades, drīzāk sievišķā cēluma pielūdzējs; atstājot malā idejiskās peripetijas. Taisnība – līdz ar viņu slīd prom laikmets; no tā ir palicis maz. Tagadne, demokrātija, kuras mēslojums mēs, sev par raizēm un, cerams, nākamībai par laimi, esam, nav tendēta uz vadzvaigznēm – pat teātrī ne. Ir cits laiks.
Zemliku laiks paņem arī dramaturgu Hariju Gulbi. Paliek viņa luga “Cīrulīši”. Bet atgriežamies pie “Dvēseļu puteņa”.
Vakar uz filmu biju. Dzintara Dreiberga pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Izvairījies no iepriekšējo režisoru kļūdām, radījis spilgtu un spēcīgu darbu, pie tam par galveno – dzīvi un nāvi, par nāvi pat vairāk. Arī mūsu seansā skatītāji necēlās kājās ar beigu titriem, bet klusi sēdēja līdz to beigām.
Pašā kauju sākumā vēl likās bezjēdzīgi – ne tikai paša kara dēļ, bet arī tāpēc, ka to nemaz nav iespējams parādīt,
taču vēlāk tas pazuda, un viss bija pārliecinoši; mūziku pat nepiefiksēju, tātad tās noteikti nebija par daudz. “Mans” sirsnīgākais kadrs bija, kad Vanags iekar Ziemsvētku kauju egles zarā zoss kauliņu, skarbākais – kad kaujas karstumā ar rokām atrok sprādzienā zemēm apbērto brāļa līķi. Kad Marta pie ūdens apkopj Artūra ievainojumus, šķita, ka skatos jau amerikāņu filmu par karu. Un tas ir kompliments šai filmai, jo “amīšiem” industrijas resursi tomēr nesamērojami lielāki.
No filmas par strēlniekiem iznācu nevis satriekts, bet reāls. Taču, nenoliedzami, filmas veidots. Arī tas mani pārsteidza.
Šobrīd Jāņa Akuratera muzejā gatavojamies vakaram par strēlnieku tēmas attēlotāju Jēkabu Kazāku, kas būs novembra nogalē.
Akuraters jāpiemin vēl kādā sakarā. Pirms simts gadiem, 1919. gada 30. novembrī, ar R. Blaumaņa lugas “Ugunī” pirmizrādi tika atklāts Latvijas Nacionālais teātris. Šo teātra nosaukumu “atveda” tieši Akuraters, kurš pēc 1905. gada revolūcijas bija trimdā ne tikai Pleskavā, bet arī Skandināvijā, tostarp Oslo, toreizējā Kristiānijā, kur bija nodibināts Norvēģijas Nacionālais teātris. Viņam ļoti patikusi šī ideja – teātris kā visa nacionālā kopējs un tālāk attīstītājs.
Toreiz Latvijas Nacionālā teātra atklāšanas runā Jānis Akuraters kā Izglītības ministrijas Mākslas departamenta direktors un dzejnieks raksturoja šī teātra vietu un nozīmi valstī, un viņa vārdi nav zaudējuši nozīmi arī šodien: “Līdz ar politiskām uzvarām un brīvību mēs iegūstam arī savu kultūras un mākslas brīvību. Grūti ir bijuši mūsu tautas mūži, un, ja tagad mēs atceramies savu vēsturi, tad mums jābrīnās, ka mēs kā tauta esam vēl uzglabājuši dzīvu savu īpatnību un garu. Kas mūs pasargāja? Tā bija mūsu māksla.”
No asiņu liešanas līdz tagadējai ūdens liešanai pagājis gadsimts.
Apziņas projekcijas ir dažādas. Var arī teikt tā, ka citos kontinentos un valstīs ūdens ir mazāk, tas jātaupa, bet asiņu liešanas – vairāk. Vai mēs to gribētu vēl kādreiz?
Lai arī kāvi solot sausu laiku, līst. Arī karu tie nesola, to man pieredze saka, par spīti senākiem ticējumiem. Nav jau ilgi tik mierīgi gājis kā zviedriem, bet tomēr. Laimīgā laikā esam. Badā nemirstam. Taču vienmēr var labāk. Un par to ir jācīnās, lai arī ne ar ieročiem rokās.
