“Dvēseli nosvētī rīkstes”: Guntas Šnipkes dzeja 0
Gunta Šnipke (1955) ir īstena liepājniece, viņas dzimta te dzīvojusi vairākās paaudzēs.
Diplomēta arhitekte, savas pilsētas seju ietekmējusi, gan zīmējot projektus, gan arī būdama Liepājas pilsētas būvvaldes Vecliepājas rajona arhitekte. Intelektuāļu aprindās pazīstama kā arhitektūrai veltītu rakstu veidotāja, līdzdarbojusies ceļojošās izstādes “Jūgendstils Liepājā” norisē, 2008. gadā – kā viena no Zigmara Liepiņa muzikālā koncertuzveduma “Kapteiņa stāsti” autorēm. Raksta, varētu teikt, smalki un reizē jaudīgi. Ir izdoti dzejoļu krājumi: “… bērns ienāca…” (1995), ”… un jūra” (2008), top trešais dzeju krājums.
Šogad Dzejas dienās autorei notika autorvakars, kurā dzejniece lasīja dzeju no topošā krājuma. Ar dažiem jaunākajiem darbiem iepazīstinām “Kultūrzīmju” lasītājus.
– Vai vari iepazīstināt lasītājus nedaudz ar sevi, raugoties no paralēlām, tomēr atšķirīgām tavām dzīves nodarbēm?
G. Šnipke: – Liepājas saknes man ir četrās paaudzēs. Baznīcu grāmatās apliecināts, ka tās ir latviešu un vācu, bet kas vēl ar kuru kādā ballē saskatījās vai karā saputrojās, neviens skaidri nezina. Liepāja ir ostas pilsēta, kur saukties par “šķīstu” latvieti ir gandrīz vai smieklīgi. Dzeja un arhitektūra? Par to visi jautā, laikam tās vienam cilvēkam šķiet pārāk nesaderīgas nodarbes. Man turpretī nav saprotams, kā var rakstīt, smeļoties tikai no rakstiem. Bet katram ir savi miesīgās un garīgās pieredzes lauki, kur ganīties, rušināties, augt un ražu ievākt. Es, starp citu, esmu arī māte, meita, māsa, vecmāmiņa un visādi citādi sieviete.
– Tavos tekstos nereti ieskanas patriotisma, pilsētas, piekrastes savdabīgie ritmi, sieviete, māte, jūra. Vai gēnos ierakstīts, iemācīts?
– Gēni? Skaidri latviskas izcelsmes pilsonis var dedzīgi sludināt valsts nemīlēšanu, bet daudztautu meita Aminata cieņpilni ietinas Latvijas karogā. Gēni? Mana pusvāciete vecāmamma prata simtiem latviešu tautasdziesmu un tikai dažus vācu vārdus, tos pašus – gaužām švakā izrunā. Es zinu gan tās dziesmas, gan vācu valodu, gan Latvijas himnu jau kopš bērnības, bet ne jau gēnu dēļ. No vecāsmammas dzirdēju, mammas grāmatu plauktos atradu, lauku radu kūtīs un vagās sasmaržoju. Patriotismu apgūst mājmācībā.
– Esi rakstījusi gan dzeju, gan prozu, gan lugas bērniem. Kādu tu saskati latviešu literatūru nākotnē? Varbūt latviešu literātiem jāvienojas kopīgai tēmai?
– Es nesaskatu nākotni, man nav paredzēšanas spēju. Nopietni runājot, atšķirību līdzāspastāvēšana uz dzimtenes ciņiem ir skaistāka un tautas pašapziņai noderīgāka nekā līdzinieku grūstīšanās pēc vietas uz šaurā loka nopulēta pjedestāla. Tomēr ne sadzīve, ne māksla nav pasargāta no modes, tāpēc katram laikam ir bijušas un būs kādas vienojošas pazīmes – ij tēmu, ij izteiksmes līdzekļu ziņā. Visiem rakstniekiem gan vajadzētu izsludināt par saistošu Valodas Nezūdamības Likumu, bet citādi – katrs tak dara, ko un kā vislabāk prot. Tieši tāpēc, ka latviešu maz, bet latviski lasošajiem vajag pilnvērtīgi baudāmu literatūras ainavu “ar visām atmatām”.
Liepāja
Atklāšana
1913 – kino “Palass”
Aizveru acis nāk kaci kļepeņini marksi raikini melvli makdonaldi va vellos tur gan gari galdi palasa atklāšanā jā aizveru acis nāk nākdami sanāk šaci špēri cukuri bēri landaui pūces nekā tur nav trūcis tik gari galdi bet aizveru acis nē apaļi zaļi samtainiem galdautiem apklāti apaļi maldi ne sarkanie marksi ne melnie špēri ne vilki ne avis ne citādi zvēri tik lapsu kažoki bija tik sakrita famīlijas tik ciet acis ciet balts kā cukurs krīt sniegs un vakara tramvajs tā mīlīgi zvana uz stefani namu uz stefani namu uz kino izrādīšanu palasā putas un krējums salasās caur karšu pārbaudes sietu laisti pēc vietu vērtības labi un taisnīgi un patiesi pareizi dalīti kopīgā jušanā savīti virpina runas caur puķēm caur ziediem vien acis vien ciet vien neatvērt acis sen lumjēru vilciens ienācis stacijā sen jauno laikmetu velk un dzen sen gaismasstars taustās sen kustības raustās sen melnbaltās ugunīs skatieni zvēro sen samīdīts tikums kaislīgi sēro ak neatver acis un vēro kā pianists stostīgo kadru ritmā izvadā caurviju melodiju tik beigas vēl maķenīt jāgaida bija kā pirmo ešelonu
1974 – kino “Liepāja”
Aizveru acis nāk proletārieši kā bārmeņi šveicari pārdevējas frizieres šuvējas kaprači zobārsti vecmātes gaļas izcirtēji nāk partijnieki nāk celtnieki godam žurnālisti no komunista un ļeņina ceļa protams nāk jūrskolnieki bezkaunīgām mutēm strinulēnu skatieniem no zaldātiem pavisam grūti atšķirt no brīvā solī dižmanīgiem džigitiem čečeniem lezgīniem svaniem aizveru acis kam gan viņus atšķirt krievs paliek krievs nāk no zemūdenēm bruņukuģiem tankiem virsskaņas lidmašīnām ja vajadzēs nāks pāri mīnām man acis ciet acis ciet acis ciet sen ešalons ienācis uzvaru diet bet hronika hroniski varoņus skaita līdz aiziet komēdijas titri man acis ciet piedodiet neatšķiršu
izdevīgos no vajadzīgajiem
palicējus no savējiem
2015 – koncertzāle “Lielais dzintars”
Aizveru acis nāk atmiņas atmiņas atmiņas atmiņas aizveru acis nu jācer taču aizveru acis
Rucava
Jāņi
Dvēseli nosvētī rīkstes
kā leišu mēle mīkstas
kā leišu mēle mīkstas
dvēseli nosvētī rīkstes
dvēseli nosvētī rīkstes
kā leišu mēle mīkstas
kā leišu mēle mīkstas
kā leišu mēle mīkstas
rīkstes
tik mīkstas
kā Šventājas līkums
īsās nakts rītā
saulītei
mazgāties
balti
