“Dvēseli nevar iznīcināt”. Intervija ar Valmieras teātra aktrisi Ievu Puķi 1
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc ilgāka klusuma perioda pie skatītājiem šajā nedēļā atgriežas Valmieras teātris – sestdien, 19. jūnijā, pirmizrādi piedzīvos jau kopš decembra gaidītais Tenesija Viljamsa pasaulslavenās drāmas “Ilgu tramvajs” iestudējums ar talantīgo Valmieras teātra aktrisi IEVU PUĶI galvenajā – Blānšas – lomā.
Loma esot izrādes režisora Edmunda Freiberga veltījums aktrisei, taču tik patētiski vārdi liek Ievai samulst – viņasprāt, Blānša ir ne tikai viena no skaistākajām, bet arī grūtākajām lomām.
“Šis ir stāsts par cilvēka dvēseli – par to, ka viņš ir kas vairāk par ikdienas vajadzību apmierināšanu,” pirmizrādes priekšvakarā “Kultūrzīmēm” atklāj Ieva Puķe.
– Pēc ilgākas pauzes kultūras notikumu jomā Valmieras teātris nāk pie skatītājiem kā pionieris ar veselu izrāžu sēriju. Jums tas nozīmē divas pirmizrādes nedēļā – “Ilgu tramvajs” un “Osedžas zeme”. Šobrīd ir lēciena izjūta straujā upē pēc mierīgāka plūduma?
I. Puķe: – Teātrī vienā nedēļā mēs rādīsim veselas piecas pirmizrādes! Tā kā tās jau labu laiku tikušas gatavotas, tad nekādas pauzes mums īsti nav bijis. Man šajā laikā ir sagatavotas divas lielas izrādes – divas lielas lomas.
Tā ir daudziem aktieriem, jo darbs teātrī nav apstājies – aktieri strādā, mēģina, sagatavo izrādes, teātru cehi strādā. Kamēr izrāde nav bijusi pie skatītāja, tās radīšanas process neapstājas. Var teikt, ka es un citi aktieri līdz šim brīdim esam bijuši nemitīgā sagatavošanas procesā. Tagad ļoti gaidu, kad manas izrādes varēs satikties ar skatītājiem, tātad – piedzimt.
– Tomēr ne viens vien aktieris, teātra cilvēks atzinis, ka bez skatītājiem teātra iekšējais process ir traumēts. Vai nav nedrošība atkal kāpt uz skatuves?
– Protams, kaut kādā ziņā nedrošība ir. Bet es par to daudz nedomāju. Noteikti būs tāds uztraukums, kāds parasti ir pirmizrādēs.
Tomēr traumējošs ir bijis viss šis laiks – ne tikai aktieriem, bet lielākajai daļai cilvēku.
Un ar to ir jātiek galā – reizēm sanāk grūtāk, reizēm – vieglāk.
Ja runājam par aktieriem – protams, izrāde notiek tad, ja aktieri spēlē skatītājiem, un visu šo gandrīz gadu tas ir bijis nogriezts. No vienas puses, tas ir tikai gads.
No otras puses – tu sēdi un skaties tukšajos zāles krēslos un domā – jā, te aiziet mūsu labākie gadi, mūsu enerģija aiziet tukšumā. Tomēr laikam ne gluži tukšumā. Kaut kur tā paliek, kaut kur jau šie mēģinājumi rezultēsies.
Grūtāk ir bijis tiem, kam visu laiku ir bijis jāsēž mājās. Mums ir laimējies, jo mēs varējām iet uz darbu, strādāt, mēģināt.
– “Ilgu tramvaja” pirmizrādei bija jānotiek jau decembrī. Vai šobrīd nav “uzsildītu” izrāžu sajūtas?
– Uzsildīta būtu tad, ja būtu notikusi pirmizrāde. Bet šī zupa vēl nav uzvārīta, tā būs gatava tikai tad, kad satiksies ar skatītājiem. Tikai tad sāks dzīvot. Iespējams, tā sāks dzīvot tikai nākamajā sezonā, kad izrādes notiks regulārāk.
– Blānšas loma “Ilgu tramvajā” tiek uzskatīta par dāvanu aktrisei. Vai tā to uztverat arī jūs?
– No vienas puses – šausmīgi grūta loma. Nu kas gan tā par dāvanu! No otras puses – tā ir liela un skaista loma un šajā ziņā tā noteikti ir dāvana aktrisei no teātra, režisora. Lielākā dāvana ir režisora uzticība, ko diemžēl ne vienmēr un ne visi aktieri saņem.
Loma ir ļoti grūta, un darbs ir interesants, bet, ņemot vērā kovida situāciju, – mūs netraucēja nekādas citas izrādes vai citi mēģinājumi vai intensīva darbi ap teātri, mēs varējām nodoties tikai šim un baudīt procesu.
Pēc ilgāka laika tas bija ārkārtīgi vispusīgi barojošs darbs – gan no autora Tenesija Viljamsa puses, kurš mums ar šo lugu katru dienu deva kaut ko jaunu un jaunu, gan arī mēs no savas puses centāmies pievienot savu artavu.
Luga, manuprāt, ir ģeniāla, jo katrs režisors to var interpretēt tā, kā viņš to vēlas, izcelt gaismā tās tēmas, kas viņam ir vairāk svarīgas šajā brīdī.
Te ir it kā ikvienam saprotams sižets – prostitūta atbrauc pie savas māsas, māsas vīrs izstāsta Blānšas noslēpumu viņas svarīgākajam cilvēkam, kurā viņa iemīlējusies un grib uzsākt attiecības, iznākumā viņš to pamet, Blānša sajūk prātā, turklāt māsas vīrs viņu izvaro, viņa iet bojā.
Tomēr tas ir izrādes mazais loks. Lielajā lokā mūsu gadījumā tas ir stāsts par cilvēka dvēseli.
Par to, ka cilvēks ir kas vairāk par ēšanu, gulēšanu un iešanu uz tualeti.
Turklāt mēs esam tik dažādi. Mums katram gribētos, lai dzīvē būtu kaut kas vairāk par šīm ikdienišķajām vajadzībām.
Un Blānša to arī simbolizē. Ar savu trauslumu. Ar sapņošanu. Ar mēģinājumu būt pāri visiem dubļiem, kuros viņa ir.
Klasiskajās lugās bieži ir šis varonis, kurš ir teju līdz kaklam iegrimis, atvainojos, mēslos… Arī viņa, tomēr viņai ir cerība! Tad atnāk kāds un vienkārši truli nogriež to cerības striķīti, un viņai nekas cits neatliek kā noslīkt.
Bet noslīkstot viņa pārdzimst no jauna, jo atstāj nospiedumus savos laikabiedros. Tāds ir traģiskā varoņa ceļš – ciest sakāvi, bet atstāt pēdas. Dvēseles iznīcināšana paradoksāli pierāda to, ka dvēseli nevar iznīcināt.
– Nevar nepamanīt, ka par lomu runājat ar milzu degsmi. Arī tāpēc, ka sajūtat kopējas stīgas ar Blānšu?
– Man ir tuvs Blānšas dzīves ceļš. Protams, manu un viņas dzīvi nevar salīdzināt, jo mana ir pilnīgi citāda. Tomēr ļoti labi saprotu to, cik ļoti trausls cilvēks var būt iekšēji un cik ārkārtīgi citādi uz viņu skatās citi cilvēki – saprotu, cik ļoti nesakrīt tava iekšējā būtība ar to, kā tevi uztver citi, jo arī es to izjūtu.
Varbūt reizēm pat sāpīgāk, nekā varētu likties. Ir jābūt ļoti stipram, lai nesalūztu no tā. Šī apziņa man palīdz saprast Blānšu. Man tuvs ir arī viņas mēģinājums nepadoties līdz pēdējam. Lai kas notiktu, tu tomēr mēģini tikt ārā, tikt uz priekšu.
– Loma ir arī režisora Edmunda Freiberga veltījums jums. Tā bija abpusēja vēlme?
– Nē, par to iepriekš runājuši nebijām. Droši vien režisors mani ir redzējis šajā lomā, jo – ja sajūti šādu uzticēšanos, ir ļoti viegli strādāt. Bez tā nevar.
Man ir ļoti liels prieks satikties ar režisoru Edmundu Freibergu – pēdējo gadu laikā tiekamies jau otro reizi.
Viņš bija arī viens no maniem pirmajiem režisoriem, kad tikko sāku strādāt Nacionālajā teātrī.
Viņš mums atgādina daudz dažādu skolas patiesību par teātri, aktiera darbu, profesiju – nebūt paviršiem pret sevi, skatuvi, skatītāju.
– Neticu, ka jums jebkad varētu pārmest paviršumu. Katra loma – vai teātrī, seriālā vai arī kinofilmā, minēšu dažas jaunākās: “Ar putām uz lūpām”, “Jelgava ’94” vai garāmejošā epizodē seriālā “Katrīna Lielā” – ir izslīpēta, ne velti to pamanījusi, piemēram, “Lielā Kristapa” žūrija.
– Paldies, es tiešām ļoti cenšos (smejas). Viens no tiem, kam par to jāpateicas, ir Edmunds Freibergs, kurš arī tagad atgādina daudzas lietas, par kurām pats varbūt piemirsti. Īpaši veco patiesību – teātris vienmēr ir domāts skatītājiem.
Tieši tāpēc mēs nealkām spēlēt, piemēram, tikai un vienīgi teātra kritiķiem, kuriem bija atļauts apmeklēt teātra izrādes. Nevar ļaut skatīties kritikai izrādes, kas nav dzimušas. Tas ir tāpat kā ar nedzimušu bērnu, likt viņam staigāt – tas nenotiks.
– Šīs sarunas publicēšanas dienā pirmizrādi jau būs piedzīvojusi arī Dž. Dž. Džilindžera iestudētā Treisija Letsa “Osedžas zeme”, ko nesen iestudēja arī Nacionālajā teātrī. Nebijis notikums Valmieras teātri. Bet kāds tas ir jums?
– Džilindžers mūsu teātrī ir jau otro reizi – iepriekš strādājām kopā pirms laba laika (“Aprēķina laulības”, 2013).
Mūsu gadījumā būs skaudrs stāsts par ģimeni, kurā viens otru mīl ļoti jocīgi. Reizēm liekas – pat īsti nemīl.
Šis ir gadījums, kad es, Māra Mennika un Elīna Vāne atkal esam satikušās trīs māsu lomās (aktrises trīs māsu lomā iejutušās arī citā darbā – Fēliksa Deiča iestudētajā A. Čehova “Trīs māsas. Versija” (2007) – A. K.).
Spēlēju vienu no Daces Eversas spēlētās ģimenes mātes meitām. Esmu vecākā, kurai sanāk visu ģimenes putru strēbt un glābt.
– Gaidāms kaut kas džilindžeriski dumpīgs?
– Šis būs ļoti klasisks, reālpsiholoģisks iestudējums, līdzīgi ar Džilindžeru strādājām arī iepriekš. Bet šobrīd grūti par to runāt, kā tas izvērtīsies. To, vai tā vairāk slieksies uz drāmu vai komēdiju, noteiks publika.
– Runājot ar aktieriem, radošiem cilvēkiem, šobrīd redzu neviendabīgu ainu – kādam šis laiks ir devis atelpu, kādu pavisam iedzinis stūrī, pat licis pārdomāt profesijas izvēli. Kāds tas bijis jums?
– Aktiera profesija vienmēr bijusi ļoti atkarīga, un šis laiks to tikai pierāda. Ko aktieris var darīt šajā situācijā? Ja teātrī nekas nenotiek, viņam vienkārši nav darba, un viss.
Protams, brīžiem uznāk tādas domas, ka viņa darbs nevienam nav vajadzīgs. Ja nestrādā teātrī, vari filmēties, bet jāatceras, ka kino un teātrī ir ļoti atšķirīga darba specifika.
Ar kino nekad nedabūsi to gandarījumu kā dzīvajā kontaktā ar publiku, lai gan man ļoti patīk filmēties. Savukārt kino vari pārbaudīt sevi tajā konkrētajā brīdī, izlikt visu, kas tev ir, un mēģināt pēc iespējas izdarīt vislabāko koncentrētā veidā.
– Pirms mūsu sarunas piedalījāties kādā filmēšanā. Atklāsiet, kas top?
– Tikko beidzās Dānijas filmas projekts (spēlfilma “Hvidstengruppen II / Vīlstenas grupa 2”) – stāsts par Otro pasaules karu. Mēs, vesels pulciņš latviešu aktieru, filmējāmies otrā un trešā plāna lomās.
Laiku pa laikam mani uzaicina šādos projektos, un labprāt piekrītu, jo tā neapšaubāmi ir vērtīga pieredze. Šie kopražojumi ļoti mobilizē. Es priecājos par katru iespēju mācīties, būt kino procesā.
– Pēc straujā izrāžu maratona – kādi ir jūsu vasaras plāni?
– Šobrīd daudziem ir vajadzīga atpūta. Manā gadījumā – tuvāk dabai, ar iespēju fiziski pakustēties. Tikko grābām zāli līdz tulznām. Iestādīju gurķus, puķes. Ja esi tā pastrādājis, kad redzi to tīro nogrābto pļaviņu, uzreiz ir štimmungs dzīvot tālāk.
