Dvēseles vibrācijas Baibas Vegeres personālizstādē 1
Galerijā “Daugava” līdz 4. oktobrim skatāma mākslinieces Baibas Vegeres personālizstāde “Garāmgājēji”. Izstādi veido dažādu gadu darbu izlase. Lielākoties tie ir portreti, kas ir māksliniecei tuvākais žanrs. Viņas portreti ir kas daudz vairāk par cilvēka fiziskā veidola fiksāciju, tie ir dziļi un jūtīgi cilvēka iekšējās pasaules atspulgi.
Gleznotāja Elita Svikle par savu kolēģi teic: “Viņas darbos apvienojas racionālais ar emocionāli harmonisko un izsmalcinātām krāsu niansēm.” Jau kopš savu radošo gaitu sākuma māksliniece bijusi uzticīga tieši pastelim. Viņa to dēvē par ārkārtīgi valdzinošu tehniku ar neizsmeļamām iespējām. Ar lielu baudu viņa joprojām eksperimentē ar šīm iespējām vai, kā pati saka, ļaujas pasteļa nejaušībām. “Pastelis ir virsmas tehnika, kas ļauj izpausties garīgām vibrācijām,” tā pasteļglezniecību savulaik raksturojis Kurts Fridrihsons. Latvijā šīs tehnikas uzplaukums bija pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, bet šobrīd pasteļglezniecība ir retums. B. Vegere ir viena no māksliniecēm, kas palikusi uzticīga šim žanram. Šajā izstādē pasteļa tonālo smalkumu un krāsu toņu dziļumu varēs novērtēt visā tā krāšņumā. Māksliniecei uzmanības centrā vienmēr bijis cilvēks, visbiežāk sieviete – skaista, stipra, gudra, sieviete ar noslēpumu, ar savu jūtu dzīvi un intelektu. Viņas modeļi visbiežāk ir kolēģi, tātad mākslinieki, draugi. B. Vegere kā modeli izmantojusi arī sevi. Mākslinieku pašportreti ir īpaša tēma, bet B. Vegere tur ienes vēl savu patiesi interesantu pieeju, viņa spēlē lomas, liekot lietā savas sejas plastiku – te to pārveido skaudrās zobu sāpēs, te mutē skābā odziņa vai lielisks, spēcīgs kodiens ābolā. Ļoti svarīga mākslinieces portretos ir acu, bet jo īpaši roku valoda. Viņas gleznotās rokas var būt maiguma pilnas, svētījošas, koķetējošas vai vienkārši klēpī gulošas, taču ar savu plastiku un ritmu tās vienmēr aktīvi līdzdarbojas tēla atklāsmē. “Man ļoti, ļoti patīk rokas, tādēļ es ar tām “krāmējos”. Man ļoti patīk, kā tās savijas un savirpinās, šis roku ritms,” atklāj māksliniece un piebilst: “No pasteļa ir ļoti grūti uztaisīt kopiju. Es, piemēram, strādāju uz audekla, tas ir ļoti plāns, tas vibrē, kad es velku pa to ar krītiņu. Atkarībā no garastāvokļa man, piemēram, var “pašļūkt” roka, bet tieši no tā veidojas kas pilnīgi netverams, un to atkārtot vairs nevar.”
Ar saviem darbiem B. Vegere maina arī tradicionālos priekšstatus par pasteļgleznojumiem raksturīgo krāsu gammu. “Kādreiz par pasteli Indulis Zariņš arī teica: ai, nu tur jau tie rozā un zilie toņi… – ar to domādams, ka pastelis ir tāds ļoti “salds”. Un tad es sev mēģināju pierādīt, ka var taču arī citādi strādāt ar pasteli, ka tas nav tikai “salds”, ka ar to var izteikt arī dramatiskākas un nopietnākas lietas,” atklāj māksliniece. Šajā izstādē viens no emocionāli iespaidīgākajiem ir tieši skarbi nopietnās tematikas darbs, kas saucas “Bolderājas madonna”. Darbs ir tapis Bolderājas, Kleistu pusē. Mākslinieci iespaidoja tur esošo cilvēku dzīvesveids, vieta. “Tur ir tādas būdas, kur dzīvo cilvēki, kuriem nav māju, ar visām savām ģimenēm un suņiem, un man no tā visa palika ļoti liels iespaids un tāda glezniņa iznāca,” nosaka māksliniece.
Galerijas “Daugava” vadītāja, mākslas zinātniece Anda Treija raksturo B. Vegeri kā ļoti meistarīgu un virtuozu pasteļu gleznotāju. “Pastelis pats par sevi šodien ir retums. Tā ir tehnika, kas vairāk runā par cilvēka gara pasauli, par viņa emocijām, noskaņām,” saka Anda Treija.
