FOTO. Dvēseles veldzes dārzs – vieta, kur iepazīt un baudīt lauku vidi cilvēkiem ar dažādām invaliditātes problēmām 2
Valija Beluza, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Dvēseles veldzes dārzs” – diez vai vēl precīzāku nosaukumu varētu dot Liepājas Neredzīgo biedrības izveidotajam Sociālās rehabilitācijas un izziņas centram Ziemupē. Iepazīt un baudīt lauku vidi šeit var cilvēki ar dažādām invaliditātes problēmām, viņu atbalsta personas, arī jebkurš dabas mīļotājs un atpūtnieks.
Stāvlaukumā pie “Dvēseles veldzes dārza” piestāj gan autobusi, gan privātās automašīnas. “Lielākoties tie ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, arī pēc infarkta, tāpat ekskursantu grupas, ģimenes un kompānijas, kas vēlas labi pavadīt brīvdienu vai sarīkot kādas svinības, piemēram, kāzas,” stāsta Imants Skalde. Smaidot viņš sevi sauc par brigadieri, šajā vietā nākamo cilvēku aiz Neredzīgo biedrības vadītāja Māra Ceiruļa. Imants nereti iejūtas gida lomā un gatavs “Mājas Viesi” iepazīstināt ar desmit hektāru lielo saimniecību.
Lai labi būtu visiem
Tie, kuri ierodas pirmo reizi, aicināti piereģistrēties Informācijas centrā. Dienas laikā dežurants var nebūt uz vietas, bet sazvanāms, jo teritorija ir gana plaša un katrs šejienietis cenšas pielikt roku tās uzturēšanā un pilnveidošanā. Vakarā atbildīgā persona vienmēr ir savā postenī – lai interesenti varētu iepazīties ar savdabīgo objektu, pavizināties ar laivu, uzspēlēt šahu vai tenisu, savukārt pavēlāk ieradušies ceļotāji nepaliktu bez naktsmājām.
Mazais namiņš un vagoniņš paredzēti tikai gulēšanai. Virtuve, duša un sanitārais mezgls atrodas atsevišķā ēkā. Lauku viesnīca “Veldzes māja” var uzņemt 23 viesus. Numuriņi pielāgoti lietošanai cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, pieejams pacēlājs uz 2. stāvu.
Pirms došanās ekskursijā pa dabas takām – Baso pēdu taku, Sajūtu parku un Labirintu – vērts gūt priekšstatu par vides apskates objektiem, ko nodrošina izziņas stendi. Viens no tiem veidots Braila sistēmā. Kam redze normāla, var pārbaudīt citas maņas – izvēlēties konkrētu pieturas punktu kartē un pēc tam mēģināt to sataustīt, atrast ar aizsietām vai aizvērtām acīm. Tas nav izaicinājums, bet iespēja uz brīdi iejusties neredzīga vai vājredzīga cilvēka dzīvē, uzzināt, kā viņš uztver pasauli, kā iepazīst pilnīgi svešu vai mazpazīstamu vidi. Specifiski, ka arī pārējos pieturas punktos informācija izlasāma arī Braila rakstā. Celiņi un taciņas aprīkoti ar vadlīnijām, lai cilvēks ar spieķīti, sataustījis šķēršļus, vieglāk orientētos. Par vājredzīgo drošību te nudien padomāts, turklāt daļa teritorijas pielāgota cilvēkiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslā.
Vietumis pamanām vīrus darba apģērbā. Imants Skalde rosās Ziemupē trešo gadu, pēc profesijas viņš ir profesionāls celtnieks un spēj objektīvi novērtēt gan realizētos, gan ieplānotos projektus. “Tik daudz jau paveikts! Bet mēs visi te esam ar invaliditāti, neviena stabila, spēcīga vīrieša! Šopavasar top jauns basketbola laukums, bumbu jau var pamētāt. Pirts ēkas būvēšana gan pašlaik apstājusies, jo nav atvestas pārsedzes. Taču būs mums drīz gan sauna un sāls istaba, gan istabiņas, kur atpūsties. Kāpēc pirts paredzēta 190 m2 liela? Cilvēks ar kustību traucējumiem tāpat grib nomazgāties un relaksēties, tāpēc koridori paredzēti pietiekami plati, lai ratiņkrēslā braucošie ērti izmainītos.”
No lietus, tveices un vēja, kas bieži viesojas Ziemupē, var patverties lapenēs. Vaļējā, kas atrodas pie dīķa, vasarā tiek pasniegtas pusdienas. Omulīga gaisotne valda lielākajā lapenē, apaļo būvi ar gaismu nodrošina daudzi logi, tikmēr centrālā apkure neliedz organizēt dažādas radošas nodarbības, svinības un citus pasākumus arī gada vēsākajos un tumšākajos mēnešos.
Kad apskatām pērn paplašinātā dīķa apkārtni, mums pievienojas liela auguma suns, vārdā Veldze. Vietējie pastāsta, ka Veldzīte nu jau solīdos gados, bet, maza būdama, izskrējusi uz ceļa un smagi cietusi avārijā. Pateicībā par izārstētajām kājām kucīte atdara cilvēkiem ar pieķeršanos un mīlīgo raksturu.
Pie ūdenstilpnes novietotas trīs laivas, baļļa jeb kubls ar uzsildāmu ūdeni. Šeit izveidotā piknika vieta var uzņemt līdz 40 cilvēku kompāniju, ir ugunskura vieta un grils. Pludmalē top plašāka pārģērbšanās kabīne, tajā varēs iebraukt ratiņkrēslā. Tāpat padomāts, lai ūdens priekus varētu droši baudīt cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem. Šim nolūkam iegādāti speciāli krēsli ar riteņiem jeb peldrati. Pavadonis iestumj klientu dīķa seklākajā daļā, pietur, un nekas vairs netraucē kārtīgi paplunčāties.
Dārza attālākā stūrī atkāpusies glīta mājiņa ar nosaukumu “Laiks mieram”. Tur notiek garīgie semināri, ceturtdienās Bībeles mācības stundas vada Andis Dzērve. Ticīgajiem patīkot ieklausīties arī Neredzīgo biedrības vadītāja Māra Ceiruļa vārdos. Citstarp viņš atgādina, ka šī vieta top aizvien baudāmāka, pateicoties dzīvā Dieva svētībai un daudzu sirsnīgu cilvēku atsaucībai.
Iepazīstot Dvēseles veldzes dārza valstību, uzmanību piesaista iespaidīga puķu dobe pagalma vidū. Tā izveidota Latvijas kontūru formā. Vietā, kur kartē atrodama Liepāja, karoga masts, kurā lepni plīvo mūsu valsts simbols. Tālāk ziedu kupenās slīgst nesen stādīts ābeļu dārzs, sezonas startam gatavojas cidonijas un aronijas. Uzartie un apstādītie lauki sola rudenī nest kartupeļu, burkānu un kāpostu ražu. Šeit paspēj ienākties vietējiem apstākļiem piejaucētā arbūzu šķirne.
Lai ekskursijas laikā vājredzīgie nenomaldītos, izziņas takas norobežo dzeltenas virves, arī tiltiņu margas, laipas ir dzeltenas: šo krāsu cilvēkam ar bojātu redzi ir vieglāk uztvert. Burti norādēs pie apskates objektiem ir iegrebti: liec lietā pirkstus, patausti un uzzini, kur esi nokļuvis. Daudzviet manāms Neredzīgo biedrības labdarības simbols – kurmītis. Ar izmēros dižāko cilvēki labprāt fotografējas.
Apmeklētāji parasti vispirms iziet lielo labirintu, ko veido 600 smaragda tūjas. Varbūt tikt līdz mērķim pirmajā reizē jums neizdosies tik ātri, kā iecerējāt, toties zaļā pārbaudījuma viducī baudīsiet pelnītu balvu – smaržīgu atelpas mirkli. Iespaidīgam tūju skaitam finansējums gūts no Lauku atbalsta dienesta, paskaidro I. Skalde. Uzņēmēju un privātpersonu ieguldījumu Neredzīgo biedrība vērtē ļoti augstu. Labo darbu veicējus un sadarbības partnerus, kas palīdzējuši centram kļūt skaistam un interesantam, ar īpašiem goda stabiem izceļ Pateicības aleja.
“Nekas, ka stabi nav vienāda augstuma, tā izdomājām, lai nav monolīta siena. Bet kurmītis katru stabu rotā, jo it kā nes gaismā labos darbus, ko nedrīkst slēpt. Piemēram, uzņēmuma “Latvijas valsts meži” pārstāvji kopā ar skolēniem ir atveduši un paši iedēstījuši skuju kokus. Pagājušā vasarā viņi pie mums atpūtās un pie reizes noslīpēja un pārkrāsoja soliņus. Savukārt četri citi uzņēmumi izveidoja auto stāvlaukumu.”
Paplašini redzesloku!
Improvizētu botānikas un bioloģijas stundu dabā piedāvā interaktīvs stends “Dievs radīja”. Melnos maisiņos sabērti dažādi graudi, sēklas, pākšaugi. Patausti un mini – kas tie ir? Vai atbilde pareiza, atklāsi, atverot zemāk esošo kastīti: tur iekšā tieši tas pats produkts, kas maisiņā. Blakus skaidrojums arī braila rakstā un alfabēts, pamēģini izlasīt pats! Ne viens vien redzošs pilsētnieks, iespējams, būs patiesi izbrīnīts, tuvāk iepazīstot, piemēram, rapša sēkliņu struktūru.
Personai ar redzes traucējumiem piedzīvojumu sagādā Latvijā augošu koku stumbru aptaustīšana. Mūsu gids smej, ka ar viņa raupjajām celtnieka plaukstām atšķirību grūti konstatēt, turpretī vājredzīgajiem tauste, tāpat kā dzirde un oža, ir attīstītas ļoti labi.
Ja ar medniekiem un medību trofejām nav bijusi darīšana, priekšstats par šo jomu un zvēru ādām var tikt radīts. Redzes invalīdu kopš bērnības noteikti gaida pārsteigums – tad, lūk, cik ass un liels ir meža rukša sarainais mundieris!
Pasaules daudzveidības izzinātājam atklājums var būt daudzveidīgie laukakmeņi. Kaut vai sarkanais un pelēkais granīts, šūnakmens. Kur ikdienā ar tādiem zemē gulētājiem iepazīsies, bet te vari mierīgi pačamdīt iežu struktūru, pasvārstīt plaukstā, minot, cik katrs sver. Jaunākā ekspozīcija – sietā iekarināti tāljūru gliemežvāki.
Baso pēdu taka vijas cauri skrajam mežiņam. Ausis un deguns var jūsmot par dabas skaņām un smaržām, bet kājām priekšā veselīgs izaicinājums – taku segums no čiekuriem, dažāda raupjuma smiltīm, gumijas, grants, zāģu skaidām, šķembām un koka ripām mijas ik pēc desmit metriem.
“Daudz esam braukuši ekskursijās un takas redzējuši arī citur. Mūsējā atšķiras ar atjautīgām dažādu grūtības pakāpju šķēršļu joslām – lai pastaiga nav vienmuļa. Izjūtas saasina laipa, kas pārsveras, šūpojoši tiltiņi, soļošana pa celmiem un bumbām. Ja ir vēlēšanas, vari pažonglēt pa riepām. Cilvēkam ar īpašām vajadzībām, protams, līdzi ir pavadonis, kas viņu tur pie rokas. Drīz būs gatava “tumšā aleja”, šo takas posmu apvilks ar melnu plēvi, gaisma nespīdēs cauri. Kādas domas ienāk prātā, tādas īstenojam. Daudz kas vēl ir tapšanas stadijā. Mēs rūpējamies, lai ērti te justos visi – gan veselie, gan cilvēki ar problēmām. Pie mums brauc ciemiņi no visām Latvijas malām, jo valstī esam vienīgais lielais izziņas un sociālās rehabilitācijas centrs. Tas ir Māra Ceiruļa nopelns, cepuri nost – viņš cīnās, raksta projektus, lai varētu piesaistīt līdzekļus un cilvēkus,” sajūsmu neslēpj I. Skalde.
Grūti izturēt četrās sienās
Imants turpina: “Neesam peļņas organizācija, darbojamies pēc sociālā uzņēmuma principiem, pamatā dzīvojam no ziedojumiem, subsīdijām. Ieņēmumi no vienkāršo naktsmītņu un viesu nama izīrēšanas tiek novirzīti Dvēseles veldzes dārza vajadzībām. Par ekskursijas novadīšanu es naudu neprasu, kam piedzīvojums un mans stāsts paticis, var savu artavu iemest ziedojumu urniņā. Ja ne, paldies par apmeklējumu, aiciniet šurp kaimiņus un draugus!”
Darbadienās ar Neredzīgo biedrības autobusiem no Liepājas tiek atvesti no divdesmit līdz trīsdesmit cilvēku ar invaliditāti. Ir brīvprātīgie darbinieki un algotie darbinieki sadarbībā ar NVA un citiem projektiem, tāpat liepājnieki, kas sadarbībā ar Liepājas Sociālo dienestu brauc saņemt Sociālās rehabilitācijas pakalpojumus lauku vidē. Katrs, protams, darbojas atbilstoši savām spējām, bet visi cenšas dot ieguldījumu jaukās oāzes uzturēšanā: dažs papļauj zāli, kāds ravē vai stāda augus, pārējie iesaistās saimniecības darbiņos. Mēs šurp braucam, lai mājās nebūtu jātup četrās sienās, vienisprātis ir sastaptie cilvēki.
Augustīnu Hofmani, 2. grupas redzes invalīdu, te godā par universālu meistaru, racionalizatoru, kurš pārzina santehnikas, elektrības lietas, dažādus mehānismus. Tie, kā zinām, reizēm mēdz niķoties un plīst visnepiemērotākajā brīdī. Savu varēšanu Augustīns, saukts arī par Augustiņu, vērtē pieticīgi: neesot vairs agrākā spēka. Imants viņam piebalso: “It kā sirds, rokas un kājas ir, bet, ko agrāk paspēju desmit minūtēs, tagad izdodas ne ātrāk kā pusstundā. Ir bijusi muguras un kājas operācija, ievietoti sirds implanti. Paldies dakteriem, ka salāpīja, tomēr ik pēc laiciņa prasās atpūsties. Prātīgi cīnāmies.”
Neredzīgo biedrībai piederošā māja tiek apkurināta ar malku, to cilvēki ar īpašām vajadzībām mēģina sagādāt saviem spēkiem. Skaldīšanas process aizrāvis vienu no brīvprātīgajiem, Zigms Kidiks jau vairākus gadus ar sabiedrisko transportu brauc šurp reizi nedēļā; pilsētas dzīvoklī vienkārši apnīkot. Turpretī te var padzīvoties svaigā gaisā un būt noderīgs. Aizvedot izravētās nezāles, rokot kartupeļus vai cērtot malku. Ziemā pašiem būs silti, viņš prātīgi novelk un turpina sparīgi rīkoties ar cirvi. Pat grūti noticēt, ka enerģiskais vīrietis ir 1. grupas redzes invalīds. Jautāts, vai negadās trāpīt garām, viņš apgalvo, ka tā vēl nav bijis, jo pagales un kluča aprises saskata.
Brīvprātīgie, kas tajā dienā strādājuši, tiek aicināti uz bezmaksas pusdienām. Darbiniekiem par maltīti ir jāmaksā. Katlos un šķīvjos nonāk arī pašu zemītē izaudzētie augļi un dārzeņi, kas tāpēc šķiet vēl vērtīgāki un gardāki.
No nezāļu lauka līdz Sajūtu parkam
Liepājas Neredzīgo biedrības projekts “Dvēseles veldzes dārzs” ar sadarbības partneru atbalstu atvērts pirms septiņiem gadiem, bet līdz tam te ieguldīts milzums darba un līdzekļu.
Šķūnīši, nezāles līdz ceļiem un mājele, faktiski veca būda, kurā ievākušies bezpajumtnieki – tādu mantojumu iepriekšējie saimnieki, pāris bez bērniem, atstājuši krustmeitai. Pilsētas meitene atteikusies no “kolhoza”, un īpašums nonācis Neredzīgo biedrības rokās.
Viens no apmeklētāju iecienītākajiem apskates objektiem ir Sajūtu parks, ko mūsu gids sauc par rožu dārzu. “Ja drons no pavasara līdz rudenim nepārtraukti filmētu šo vietu, mēs redzētu, kā rožu ziedēšana pārveļas no dobes dobē un laistās saules apspīdētos ūdens pilienos, jo dārza vidū darbojas strūklaciņa,” romantisks kļūst Imants.
Apļveida rundālī vairākās joslās gaumīgi sastādīti gan garšaugi, gan krāšņumi. Labākais laiks, kad Sajūtu parku apmeklēt, protams, ir pavasaris un vasara. Redzes invalīds te var katru augu aptaustīt, baudīt ziedu un plaukstošu krūmiņu smaržu, noplūkt un pagaršot svaigu lociņu, tomātiņu. Paaugstinātās dobes sākotnēji veidotas no baļķu pusēm, nu koka balstu mūžs beidzies un tie aizvietoti ar jauniem balstiem. Arī cilvēkiem ratiņkrēslā Sajūtu parks sniedz iespēju augus pasmaržot, nodegustēt un … paravēt.
“Dvēseles veldzes dārzam ir četrpadsmit subsidētās darba vietas un arī stipendiāti, kas katru dienu ierodas ar sabiedrisko transportu. Divi no viņiem no rīta līdz vakaram tikai pļauj zāli. Mūs, cilvēkus ar veselības problēmām, neviens nedzen – nav noteikts stundu skaits un darbu izpildes termiņš. Katrs dara, cik var.”
Uzziņa
• Liepājas Neredzīgo biedrības izlolotais Dvēseles veldzes dārzs darbojas kopš 2015. gada un ir vienīgais tāda profila objekts Latvijā.
• Atrašanās vieta: “Laivenieki”, Ziemupe, Dienvidkurzeme.
• Piedāvā ekskursijas gida pavadībā pa centra teritoriju ar iespēju to izstaigāt ar aizsietām acīm un balto spieķi – lai iejustos neredzīga cilvēka ikdienā.
• Baso pēdu taka – 620 m, labirints 800 m2, Sajūtu parka diametrs 60 m.
• Grūtību pakāpe:
• Labiekārtojums: autostāvvieta, telšu vietas, ugunskura vietas, malka, dzeramais ūdens, WC, informācija, ēdināšana, gultasvietas, Wi-Fi, spēļu un trenažieru zonas.
• Apskatei nepieciešamais laiks: 1–2 stundas.
