Dvēseles nemirstība: vai patiešām zinātniski iespējama? 2
Daļa fiziķu pauž pārliecību, ka cilvēka dvēselei (apziņai) piemīt kvantu iedaba, ķermeņa un dvēseles duālisms ir tikpat reāls kā elementārdaļiņu korpuskulārais viļņu duālisms un ka vispār pienācis laiks pašos pamatos pārskatīt tā dēvētās oficiālās zinātnes atziņas par Visuma uzbūvi un tajā valdošajiem likumiem.
Par to pilnībā pārliecināts ir arī amerikāņu fiziķis D. Džeimss, kurš tagad strādā Sanfrancisko, bet iepriekš bijis Frankfurtes Maksa Planka biedrības līdzstrādnieks Vācijā. Viņš izstāstījis kādu neparastu gadījumu savā dzīvē.
Džeimss savulaik Londonā studējis arī ķīmiju. Kad viņš ieradies Anglijā, kopmītne tobrīd bijusi pārpildīta, tāpēc nācies iestāties gaidītājos. Drīz viena istabiņa atbrīvojusies, viņš uz to pārvācies, bet jau kādā no nākamajām naktīm viņš pēkšņi pamodies, tumsā ievērojot kādu jaunu cilvēku ar cirtainiem melniem matiem. Džeimss sajutis šausmas, uzrunājis nelūgto viesi, pavēstot, ka viņš laikam sajaucis istabas. Taču svešais tikai aizgūtnēm raudājis un skumji noraudzījies Džeimsā. Ieslēdzot gaismu, svešais pēkšņi pazudis. Tā kā Džeimss bija par visiem 100 procentiem pārliecināts, ka tas nav sapnis, viņš nākamajā rītā par piedzīvoto izstāstīja kopmītņu korpusa vecākajai, detalizēti aprakstot redzēto cilvēku. Tajā brīdī korpusa vecākā pēkšņi nobālējusi. Tad viņa parakņājās arhīvos un atrada kādu fotoattēlu. Džeimss tajā uzreiz atpazina jauno cilvēku, kurš viņu bija apciemojis naktī. Korpusa vecākā drebošā balsī paskaidroja, ka tas esot istabiņas iepriekšējais iemītnieks, piebilstot, ka vispār jau šī istabiņa tāpēc arī tik pēkšņi atbrīvojusies, ka iepriekšējais iemītnieks beidzis dzīvi pašnāvībā…
Bijušais Maksa Planka fizikas institūta Minhenē vadītājs profesors Hanss Peters Dīrs uzskata, ka elementārdaļiņu duālisms neaprobežojas tikai ar subatomāro pasauli, bet tas patiesībā izpaužas visur. Viņaprāt, pastāv noteikts universālais kods, kas piemērojams gan dzīvai, gan nedzīvai matērijai. Šāds kvantu kods it kā aptver visu kosmosu. Respektīvi, balstoties gluži fiziskos apsvērumos, Dīrs ir pārliecināts, ka dzīve pēc nāves tātad ir pilnībā reāla parādība.
Savu viedokli Dīrs pamato, apgalvojot, ka tas, ko mēs uzskatām par “šeit un tagad”, visu šo pasauli, patiesībā ir tikai viens materiāls līmenis, kuru mēs vispār esam spējīgi apjēgt. Bez tās vēl ir bezgalīgā (kvantu) realitāte, kas ir ievērojami lielāka un kurā mēs esam tikai tās neliela daļa. Tādējādi mūsu dzīve šajā eksistences plaknē būtībā jau notiek tajā pašā “aizkapa” realitātē, ir tās caurausta. Kaut ko plānojot, cilvēks patiesībā ieraksta informāciju par savu dzīvi šajā pasaulē materiālo smadzeņu savdabīgā cietajā diskā, taču šie dati arī pārceļo uz kvantu lauka “garīgo” nesēju. Dīrs piebilst, ka jūtas pārliecināts – kad nomirs, viņš šo informāciju nezaudēs, jo tā ir apziņa, kas turpinās arī pēc ķermeņa nāves. Lūk, un tādā izpratnē viņš sevi sajūtot kā nemirstīgu.
