Dvēseles kliedziens saprāta ēnā 0
Iestudējumam Valmieras Drāmas teātrī izvēloties Gunara Janovska romāna vielu un iedzīvinot to, režisors Varis Brasla, iespējams, vispilnīgāk, pat ar spītīgu konsekvenci spējis īstenot sava radošā darba galvenos principus.
Tas nozīmē – strādāt ar sev tuva latviešu oriģināldarba materiālu, risinot tautas pašapziņai svarīgas un aktuālas problēmas, par saviem domubiedriem padarot visu iestudējuma ansambli, lai, kopīgi iedziļinoties problēmās, ar tām ne tikai iepazīstinātu skatītājus, bet arī veidotu savu aktieru pārliecību un radošās iespējas. Tagad mūsu priekšā ir emocionāli uzlādēts stāsts par dzimteni – cilvēka dvēseles būtisko daļu – un pasaules plašumos pazudušiem cilvēkiem, Apaļās zāles tuvplāna apstākļos tas izstāstīts saviļņojoši dziļi un psiholoģiski niansēti.
Jāatzīst, “Klaidoņa lūgšanai” ir ļoti blīvs fons, proti, priekšvēsture. Tajā ir gan V. Braslas personiska satuvināšanās ar prozas meistaru Gunaru Janovski pagājušā gadsimta astoņdesmito deviņdesmito gadu mijā, gan veiksmīgie šā autora prozas iestudējumi “Sōla” un “Izdedži” Valmieras teātrī deviņdesmitajos. Tāpat ilgu laiku kopā ar Alvi Lapiņu auklētā iecere filmai, kas balstīta Janovska romānu materiālā par paaudzi, kas kara gaitās zaudējusi visu iespējamo. Tiesa, atkārtoti mēģinājumi ilgi pārliecināt filmu nozares birokrātiju par šīs ieceres nozīmību un nepieciešamību piedzīvojuši neveik- smi, un finansējums nav saņemts. Tāpat priekšvēsturei pieskaitāmi Lapiņa un Braslas kopīgi radītie iestudējumi Valmieras teātrī. Gan drāmā “Atvari”, gan komēdijā “Eldorado” un tagad arī “Klaidoņa lūgšanā” Lapiņš velk savu patstāvīgu, visai vitālu sliedi latviešu dramaturģijā.
Patiesībā “Klaidoņa lūgšanas” pamatā ir nevis romāna dramatizējums, bet pilnīgi jauna dramatiska struktūra. Saglabājot Janovska galvenā varoņa “parametrus” un pārdzīvojumus, lugā risinātā problemātika izvērsta plašākā paradoksālā skatījumā.
Doma par dzīvi, kas vājprātīgo namā ir līdz sīkumam loģiska un pamatota, bet ārpusē – nenormāla, iegūst plašu vispārinājumu par vājprātu kā tādu. Tas postā dzen visu cilvēci un zināmā mērā sabalsojas ar mūslaiku globālajām aktualitātēm.
Iedrošinot skatītājus, jāpiebilst, ka tandēmam “Lapiņš un Brasla” kā allaž un arī šajā izrādē stāsts veidots no visām iespējamajām krāsām – lai nebaida darbības vietas izvēle. Visai daudzveidīga ir gara slimnieku iestādes sabiedrība. Tās spilgtais aktieriskais atveids dažādos aspektos raksturo saprāta un traumēta prāta attiecības. Turklāt scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis spēles telpu izveidojis šķietami vienkāršu, taču tēlaini ietilpīgu. Artura istabas siena noklāta ar aprakstīta papīra lapām. Kad tās izrādes gaitā atlīp un pa vienai lido lejup, nokrītot, kur vien pagadās, rodas gluži vai sirreāls vides raksturojums. Savukārt aiz dziednīcas loga redzamais ziedošais jasmīna krūms un zaļais biezoknis spilgti raksturo dzīvi ārpasaulē.
Uzmanības centrā ir Arturs, viņa liktenis un pārdzīvojumi gados jaunā aktiera Mārtiņa Meiera atveidojumā. Nav svarīgi, ka aktiera vaigs un viņa zēniskā būtne varoņa sūros pieredzējumus pati par sevi nepauž, taču tas tvēriens un nopietnā pārliecība, ar kādu Meiers skatītāju ved līdzi savos pārdzīvojumos, ne tikai pārliecina, bet pat fascinē!
Artura lomai ir ļoti plaša iekšējā amplitūda. No liegas jūtu plūsmas un tiekšanās pretim Esterei – Elīnai Vānei – līdz mēmam dvēseles kliedzienam un nespējai adekvāti tvert un pieņemt realitāti. Artura personību šķeļ mirušajam draugam Juhanam dotais solījums.
Mirušais, bet Artura psihē arvien vēl dzīvais Juhans – Mārtiņš Liepa – aizvien uzstājīgāk liek pildīt doto vārdu un atriebt tiem, kuri atņēmuši dzimteni, liedz ne tikai viņiem abiem, bet arī daudziem citiem atgriezties mājās un dzīvot normālu, harmonisku dzīvi. Arī mīlestība pret īrieti Esteri, kas tāpat pieder paaudzei, ko sabradājis karš, nesniedz iekšēju līdzsvaru. Arturs dzīvo ar domām par Latviju un ir pārliecināts, ka svešā zemē saknes dzīt nedrīkst – viņa bērni svešā valodā nerunās. Likumsakarīgs ir šā stāsta fināls – Arturs no mīļotās bēg otrreiz. Fatālas bezizejas situācijā Mārtiņa Meiera varonis skaita savu lūgšanu Visuvarenajam, prasot tikai vienu – cerību.
Recenzijas apjoma dēļ nav iespējams pat pieminēt visus lomu tēlotājus, taču izteiksmīgu un precīzu aktierdarbu šai iestudējumā ir daudz. Ansam-blis darbojas augstā profesionālā līmenī, aizstāvot savu pārliecību par cilvēka īsto un vienīgo vietu – savā zemē un savā tautā. Aktuāli un spēcīgi.
Fakti Iestudējuma “Klaidoņa lūgšana” pamatā ir trimdas autora Gunara Janovska romāns “Balsis aiz tumsas” par kādreizējo latviešu karavīru Arturu un viņa dzīvi trimdā Anglijā – gara slimību ārstniecības iestādē. Tuvākās izrādes 7. un 28. decembrī. |
Izrāde liek aizdomāties
Īpašajā skatītāja krēslā aicināju Vidzemes Augstskolas studenti Gintu Spulli un Valmieras transporta uzņēmuma “VTU Valmiera” valdes priekšsēdētāju Oskaru Spurdziņu.
Ginta Spulle: “Skatoties izrādi, nepārtraukti cīnījos ar asarām un kamolu kaklā. Varis Brasla to padarījis par personisku pārdzīvojumu ikvienam no mums – latviešiem. Neesmu gan dzīvojusi Padomju Savienībā un pieredzējusi notikumus, kas izraisīja ciešanas Arturam Skujam un citiem izrādes tēliem, taču iestudējuma gaitā daudz domāju par savu vectētiņu, arī viņa dzīvi izpostīja karš. Iesaku šo izrādi ikvienam, kurš nevēlas aizmirst senčus un izjūt cieņu pret to, ko viņi pārdzīvojuši, izkarojot mums brīvu Latviju.”
Oskars Spurdziņš: “Ļoti spēcīga emociju izrāde un labs aktieru – tieši jaunās paaudzes – tēlojums. Šodien ļoti daudz runā par to, kā latvieši dodas brīvprātīgā trimdā uz Angliju vai citur, bet to nevar salīdzināt ar Janovska aprakstīto pēckara situāciju, kad aizbraukušie dzimtenē atgriezties nevarēja! Dažkārt ikdienā nenovērtējam, ka mums ir mājas, ģimene, brīvība, dzimtene. Tikai tad, kad tā visa pēkšņi pietrūkst, mēs attopamies. Šie ir jautājumi, par kuriem izrāde liek aizdomāties.”
Sagatavoja Ilva Misiņa
