Dvēseles deja. Saruna ar dzejnieku un dziesminieku Valdi Atālu 4
Dzīve man bijusi kā ceļojums, kurā netrūkst apbrīnojamu, Dieva dotu mirkļu. Piemēram, izglābu Jērcēnu muižu no sabrukšanas. Līdz šai dienai stāv kā brīnums. Bijuši gan interjeri, gan gleznojumi, gan kamīni, gan mūzika, dzeja. Visas iespējamās izpausmes, kas interesantas tāpēc, ka man nav bijis atklātas vēlēšanās nopozēt, tātad iet un uzreiz iekarot. Es nezinu, kas ir talants. Piedalos tajā brīnumā, kuru man piedāvā un uz kuru es paļaujos. Uzaicinu dvēseli uz deju, un tā notiek tik dabiski, ka nav pat jāskaita pantmērs – tā par dzīves radošo, saulaino pusi priecājas VALDIS ATĀLS, kurš varēja arī nomirt uzreiz kā dzimis, varēja tikt nopļauts cietumā vai zonā, kur viņu nogādāja čeka. Varbūt varēja vienkārši nepiedzimt kā dzejnieks un dziesminieks? Laikam gan ne! Par spīti visiem likteņa līkločiem, un, tieši pateicoties tiem, Atāls ataudzis tieši tāds, kāds viņš ir. Kā pats nosmej – roze, kas aug uz mēslu kaudzes, taču nesmaržo pēc mēsliem!
Asiņainais teātris tiesas zālē
Man bija 27 gadi. Un iedeva (atņēma jeb lika piepildīt ar citu saturu) piecus. Ne jau krievi mani tiesāja. Latviešu kolaboracionisti, latviešu čekisti, latviešu izmeklētāji. Tad es sapratu, cik dziļi viņi iebāzuši galvas, ka nedzird vairs savus tautiešus. Viņi centās izkalpoties. Nožņaugt kādu savējo, lai tiktu pakāpties uz viņa līķīša. Un augstāk, augstāk – līdz Maskavai!
Teicu prokuroram, kurš prasīja man piespriest deviņus gadus (viņam bija viena roka): “Kad kroplie sāk tiesāt veselīgos, tāda iekārta iet bojā! Un pieprasītais sods kā labošanas līdzeklis ir līdzvērtīgs tikumības celšanai ar kastrācijas palīdzību.” Tajā brīdī ar žileti iegriezu jau iepriekš iezīmētajā artērijā. Tad vēl piecus griezienus pa vēnām. Ieķēros ar roku savos tolaik garajos matos un novilku gar rīkli. Skaidrs, ka tas bija teātris, bet asinis šķīda pa gaisu. Nelāgi sanāca, ka noģība mana advokāte. Vēlāk uzzināju, ka viņa bija stāvoklī, tā ka principā es varēju nelietīgi ietekmēt bērna likteni. Paldies Dievam, tā nenotika.
To darīju tāpēc, ka negribēju atstāt čekas arhīvos tādu farsu kā šis tiesas process. Gribēju noraut filmēšanu. Ja reiz filmē, tad lai ir ar patiesām asinīm. Čeka tradicionāli prot visu darīt caur asinīm, kāpēc lai tiesas process būtu bez tām?
Ironiskā kārtā pie sava pseidonīma tiku izmeklēšanas izolatorā. Čeka bija pie vainas. Tajā laikā Mārai Zālītei bija dzejolis “Svešu spārnu sašķelts gaiss”. Protams, viņa, tāpat Vizma Belševica, bija čekas interešu lokā. Man bija agrīns dzejolis, tāda erotika caur tēlu sistēmām padomju garā. Skaidrs, ka viņi to uzskatīja par ņirgāšanos. Izmeklētājs, šitās manas ģeķības pārzinādams, teica: “Nekad tu nebūsi Zālīte.” Tik fatāli! Es gan padomāju, ka arī Zālīte pie tāda režīma ilgi nepavilks, nopļaus viņu. Un tad pēkšņi teicu: “Nu, ja neiznāks no manis Zālīte, tad varbūt Atāls…” Un tā arī palika. Jestrs čekists 1978. gadā palīdzēja noļukušam dzejniekam iedēstīt patieso pseidonīmu. Pasē man joprojām rakstīts: Vladimirs Šatrovskis. Ļeņina vārdā nosauktais Valdis.
Piedzimis caur drāmu
Nākam no Latgales, no jauktas ģimenes. Vectēvs Marks, Ādama dēls, Šatrovskis bija no Petrogradas, revolūcijas šūpuļa, tur arī vecomāti Olgu atrada, jo viņa tur mācījās meiteņu ģimnāzijā. Pēc tam viņš gan vēl dienēja Narvas 2. kavalērijas pulkā. Vecāmāte bija latviete. Tēvs Vaclavs, kuru gan visi sauca par Viktoru, tātad bija pa pusei polis, māte – latviete Monika no Preiļiem ar meitas uzvārdu Pipars. Interesanti, ka pa sieviešu līniju man senčos ir latvietes, pa vīriešu – poļi. Bet es nekad neesmu izjutis savu piederību poļiem.
2007. gadā, kopā ar draugu Imantu Zukuli veidojot vidi vienai atpūtas bāzei, ierunājos, ka derētu atpūšoties izbraukt pa dzimtajām vietām. Izrādījās, ka arī Imanta tēvs nācis no mana dzimtā Kapiņciema. Smējos: domā, par velti mēs te atrodamies? Varbūt mūsu tēvi ir viena kandžas aparāta izzīdīti! Jo mans vectēvs bija vienīgais ciemā, kuram bija kandžas aparāts – viņš bija kolhoza priekšsēdētājs. Pats nelietoja, bet kandžu dzina, lai varētu piesaistīt večus meža darbos, malkas un būvbaļķu sagādē. Citādi par izstrādes dienu maksāja kapeikas, un bez alkohola nebija kas strādā. 1954. gadā viņam pirtiņā uzsprāga tas aparāts, viņš applaucējās un ilgi dabūja ārstēt seju. Pēc tam vecāmāte teica, ka nu gan esot smuks – visas krunkas pazudušas… Bet uz zelta kāzām vecāmamma lūdza, lai vectēvs nodzen ūsas. Viņš atteica – vai prāts, tad tak neviens nepazīs! Vectēvs savu ūsu dēļ bija līdzīgs Staļinam, un citi mūs visus sauca par Staļina bērniem. Bet viņš pēc dabas bija ļoti labestīgs.
Tātad es piedzimu mājās, Kapiņciemā pie Aglonas, dienā, kad tēvu arestēja it kā par sadarbību ar mežabrāļiem. Viņš bija nelielas pienotavas pārzinis. Dagdas pienotavas direktors, lai novērstu no sevis atbildību par produkcijas iztrūkumu, pasniedza NKVD šādu versiju. Tēvam kārtīgi pieķērās pie rīkles. Viņš neizturēja spīdzināšanu, sajuka prātā un visu turpmāko dzīvi pavadīja Daugavpils psihambulā.
Māte bija stāvoklī ar mani. No pārdzīvojuma viņai sākās spontānās dzemdības septītajā grūtniecības mēnesī. Tik strauji, ka vecāmamma neatradās klāt. Māte stresā pat bija aizmirsusi aizsiet nabassaiti. Kad vecmamma ieradās, viņa varēja tikai konstatēt, ka bērns jau ir pagalam. Nabassaiti viņa tomēr aizsēja un nozilējušo bērnu piespieda sev klāt. Bija tikko arestēts viņas dēls! Tīri sievišķa instinkta vadīta, kā vēlāk stāstīja, izmisumā esot mēģinājusi iespiest man mutē savu sauso pupu – varbūt bērns parāda dzīvības pazīmes. Un tieši tajā brīdī atskārtusi, ka esmu vēl dzīvs. Ietina mani palagos un segās un nolika uz mūsu lielās krievu krāsns atsilt – biju zaudējis asinis un stipri atdzisis. Tā es vecmammai pieķēros kā mammai, māte kā mīlestības ligzda man palika sveša visu mūžu. Vecmammu un vectēvu esmu vienmēr mīlējis. Mana privilēģija bija tā, ka šie abi cilvēki ar savu tikai astoņu klašu izglītību bija ļoti inteliģenti, garīgi smalki. Viņi nekad nestrīdējās, nelietoja lamuvārdus, žargonvārdus. Viņi mīlēja viens otru, un šī mīlestība bija tik jaušama, tik vieliska, ka piepildīja visu telpu, kur viņi atradās. Kad gleznoju savus vecvecākus, sapratu, ka mīlestība ir atstājusi savas zīmes, hieroglifus viņu sejās. Mani ļoti iepriecināja tas, ka arī mana [sieva] Ivonna viņos iemīlējās uzreiz. Viņa nemaz tā nekaras kā medaljons kaklā, bet šajā gadījumā tik brīvi apskāvās ar šiem cilvēkiem un vienmēr uzturēja šo tuvības gaisotni. Tas man ļoti daudz nozīmēja.
“Biju neaudzinātākais”
Mana māte nomira 1995. gadā, tēvs – 2001. gadā. Apglabāti viņi Valmierā, blakus, kaut gan tēvs visu manas dzīves laiku pavadīja psihambulā. Bija piedāvājums apciemot viņu tur, bet es teicu – nē. Jo man nav iekšējas sajūtas, ka tas būtu jādara. Mana dvēsele viņu nepazīst, un es negribēju to norūpēt ar domām par šo cilvēku, kurš nav man dāvājis neko vairāk par fizisko sēkliņu. Arī mana mīlestība pret māti neatvērās, neuzziedēja. Zinu, ka tas ir grēcīgi, bet mīlestība bērnos ir no atbalss. Un tā man nāk no vecvecākiem.
Vectēvs no mežā par kandžu sagādātajiem baļķiem uzcēla skolu. Pirms tam skola bija mūsu mājās, viesistabā. Vectēvs bija vienīgais skolotājs, kurš ciemā nodarbojās ar bērniem. Arī es, tupot kopā ar suni pagultē, gāju šajā skolā. Tādā kā neklātienē, jo man bija divi trīs gadi. Domāju, ka suns saprata tikpat daudz, cik es. Nereti uz viņa aizmigu. Suns bija tāds liels un mīļš. Mīksts, silts un pūkains kā dzimtene. Taču četru gadu vecumā es jau pratu lasīt. Dažreiz vectēvs izlikās, ka nevar atrast brilles, lūdza, lai palasu avīzi priekšā, tad dabūju zināt, ko nozīmē visi tie garie vārdi, pa kuriem burtiski jārāpo.
Vispār man bija divi brāļi un trīs māsas. (Arī vecvecākiem bija seši bērni.) Es ģimenē biju priekšpēdējais bērns. Pēdējais ir brālis Jānis, kurš piedzima tāpēc, ka tēvs no Daugavpils psihambulas reiz bija izbēdzis un atradis ceļu uz mājām. Pēc pieprasītās tuvības māte palika stāvoklī. Baidoties, ka bērns varētu būt nenormāls, viņa gribēja izdarīt abortu, bet vectēvs neļāva, stingri pateica. Katrā ziņā Jānis ir psihiski normālāks nekā es. Dzīvo Burtniekos, un, kā es smejos, ir tēlnieks, kurš kaļ mīkstā materiālā – viņam ir trīs dēli, skaistuļi, brašuļi, un mazbērnu pulks. Mūsu vecākais brālis Arkādijs un māsa Leontīne jau ir miruši. Vidējā māsa Irēna un jaunākā Antoņina – abas dzīvo Valmierā. Bijām ļoti dažādi, bet attiecības mums ir draudzīgas un labas, lai gan domstarpības – kā daudziem – bijušas arī mums. Lūk, kā es sastrīdējos ar māsu. Irēna padomju laikā strādāja aviācijas rūpnīcā Vladimirā. Kad viņu apciemoju, izbraucām arī uz Maskavu. Viņa saka – jāaiziet uz mauzoleju! Es tādā melnā ādas mētelī kā krievu komisārs, bet ar melnu bereti. Saku: ir nu gan prieks iet paskatīties uz mironi. Neiešu! Vēl rindā uz to stāvēt kā pēc gaļas! Vēsture ir vēsture, bet tas ir marinēts cilvēks. Fetišs. Māsa bija sašutusi par tādām runām un ilgu laiku uz mani šķībi skatījās. Tagad viņai vairs nav komunistiskas pārliecības, bet tolaik bija.
Savukārt es jau pirms notiesāšanas biju sastapies ar cilvēkiem, kas izgājuši arhipelāgu gulagu. Valmierietis, mākslinieks Gundars Putniņš dabūja deviņus gadus par to, ka palaida pa Gauju plostu ar Latvijas karogu. Viņš bija interesants sarunu biedrs, iedeva man lasīt pareizo literatūru, Solžeņicinu. Tā bija smalka politinformācija. Jo pārējie līdzcilvēki, sākot ar manu ģimeni, bija iekšā komunistiskajā sistēmā. Es biju tas neaudzinātākais.
Neviens no pārējiem bērniem mūsu ģimenē ar mākslu nav saslimis. Iespējams, mana dzimšana caur drāmu un traumu radīja pašaizsardzības ideju, sapni radīt pasauli, kurā paslēpties un dzīvot. Nevis šajā, kur tevi ir gatavi saplosīt. Tas ir gandrīz vai kosmisks instinkts. Arī mūzika ir mīlestības aicinājums.
Ģeķības no sirds jānoraksta
Pirmo dzejoli es uzrakstīju kādu 12 gadu vecumā – vulgārus vārdus kādai melodijai, kura tajā laikā bija populāra. Vēlāk aiz slinkuma un poētiskās tieksmes rakstīju sacerējumus ritmizētā pantā. Mana nosliece uz dzeju bija dabiski ampelīga. Bija humoristiskie dzejoļi un parodijas. Pat par Imantu Ziedoni, Māri Čaklo, Knutu Skujenieku.
Bet parodija nedrīkst būt mazāk interesanta kā pats dzejolis. Ja saproti, kā dzeja rodas, un atklāj, ka kāds tikai klabina emocionālo motoriku, tad bieži vien šai drezīnai var uzlikt savu svaru un pasmieties par tukšgaitām. Tāpēc parodijas par labiem autoriem rakstīt ir lietderīgi. No šādiem ģēnijiem var ietekmēties – savai emocionālajai brīvībai. Ja nenoraksti no sirds arī ģeķības, tad tās var kļūt traucējošas, jo viņām vēl jāiziet visas brieduma stadijas. Tā ir ārkārtīgi laba fizkultūra. Arī atzīšanās mīlestībā ir tikai vārdi. Bet mēs tos piepildām ar savu attieksmi, enerģētiku, un tie (maģiski) sasniedz mērķi tikai tad, kad ir šī iekšējā motivācija. Valoda ir viens no instrumentiem, ko cilvēki apguvuši vismazāk.
Uzskaņojot ģitāru
Ar Ivonnīti, kā mēdzu teikt – savu pirmo un pēdējo sievu, iepazināmies tepat Cēsīs. Pabeidzis Limbažu profesionāli tehnisko vidusskolu, biju plaša profila celtnieks. Dzīvoju celtniecības kopmītnēs. Komandante saka: “Man ir meita, un viņai ir ģitāra, bet tā ģitāra nav uzskaņota. Vai tu proti uzskaņot?” Protu. Varu ne tikai ģitāru uzskaņot, bet meiteni arī. Tobrīd meitenes nebija mājās. Bija aizgājusi uz basketbola treniņu. Iedomājies tikai – šitā mazā špicka spēlēja basketbolu! Tad viņa ieradās. Vai, cik viņa bija skaista! Satvīkusi pēc treniņa. Tādiem… oi, oi, oi… skaistums! Skatos uz viņu, un tīri vai dziedāt gribas. Kaut kas tāds… neizprotams. Tas nebija ārējs skaistums, bet man pilnīgi aizsita elpu. Es gan pēc tam vēl aizlikos atpakaļ uz Limbažiem, gadu strādāju tur par audzinātāju. Ivonnītei zvanīju pa neskaitāmām reizēm dienā. Man ļoti patika viņas balss, tāda dīvaini piepildīta, telpiska. Pateicoties Ivonnai, es izlaboju, pārveidoju arī savu balsi. Līdz ar to es, neprazdams dziedāt, varēju iedziedāt dziesmas. Analizējot balsi, var ļoti daudz pateikt par cilvēku. Balss ir kā mašīnai motors.
Mana pieredze ar ģitāru sākās agrāk. Sēdējām ar puišiem Valmierā kafejnīcā, ko sauca par Mironīti (jo tā bija uzcelta kapsētas vietā), un dzērām vīnu Volgas strūdzinieks. Un viens no kompānijas teica, ka ir nopircis ģitāru, vaicāja, vai kāds nemāk to uzskaņot. Es jau biju labi iešvilpis, man likās, ka es pat lidot protu, un meloju droši. Gājām ģitāru skaņot, tika paņemts līdzi vēl pāris strūdzinieku – tā bija tālejoša doma, lai būtu kāds attaisnojums, ka es to ģitāru neskaņoju. Tomēr viņš man to iespieda rokās. Kā par spīti, paņēmu to otrādi – kā kreilis. Ā, nu skaidrs! Blamāža, vienvārdsakot. Otrajā dienā uz pohām nopirku ģitāru pats, sameklēju, kas uzskaņo, parāda divus, tad trīs akordus. Tos tad arī nedēļu dresēju un sestdienā ierados Mironītī, it kā būtu Elbrusu uzvarējis. Sagaidīju draugu un demonstrējos: Meži, meži, tumšie meži, Čiepiņ, es tev dāvināšu… un tad repertuārs beidzās. Pēkšņi kaut kādās transcendentālās emocijās sāku: Dzērves, manas dzērves… Un, lai varētu atcerēties, es katru nākamo rindu sāku ar pēdējo vārdu no iepriekšējās. Kad nodziedāju, viņš teica: “Kāda skaista, skumja dziesma!” Un ar skopu dzērāja asaru nosvētīja manas pirmās dziesmas dzimšanu.
Tā man iegājās sacerēt vārdus un mūziku vienlaikus. Šī spēja mani iedvesmoja. Kad jau biju komponists (vienas dziesmas), nekas cits neatlika, kā turpināt tādā pašā skrejā tālāk. Arī dzejniekam nevajag daudz. Viņam pietiek ar vienu burtu. Reiz uzrakstīju dzejoli, lai tiem, kuri nezina nevienu klasiķi, nav jāpiepūlē smadzenes. Burtu “u”, ierotēju, tas apgriezās par “n”, un, lūk, dzejolis:
Un nu – nu nu!
Un un – nu un?
Sanāca visekonomiskākais dzejolis, tādā dialoga formā. Lai arī iesāku rakstīt agri, lai arī sāku ģitāru spēlēt tikai tāpēc vien, ka uzlielīju sevi kalnā, pirms tur pabijis, es tomēr uzkāpu šajā kalnā. Jāsaka – ne par velti dīžājos!
Valdis Atāls
Dzimis 1950. gada 25. novembrī pie Aglonas
Precējies. Sieva Ivonna, meita Elizabete absolvējusi LU mākslas pedagoģijā, studē LMA maģistrantūrā
Restaurējis Cēsu Sv. Jāņa un Ķempju baznīcu, Jērcēnu un Ēveles muižu u.c.
Izdevis sešus dziesmu albumus, dzejoļu un aforismu krājumu Domas un lirika, kā arī sava nebrīves drauga Egīla Bāra dzejas un atziņu krājumu Nulles vienkāršošana ar savām ilustrācijām un komentāriem
