Agris Liepiņš: Dvēseles deg 0
Zvaigžņotajās novembra naktīs atmiņā ataust Lāčplēša dienas pievakares pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas. Sekojot pirmās brīvvalsts tradīcijām, tumsai iestājoties, iedzīvotāji savu dzīvokļu logos aizdedza sveces.
Visspilgtāk saglabājušās sajūtas kad, aizvilcis aizkarus un nolicis uz palodzes gaismekli, raudzījos Brīvības ielas pretējo namu logos. Ārā tumšs un drēgns novembra vakars. Kaut atguvusi brīvības vārdu, iela vēl aizvien pilna nesenās pagātnes rēgiem.
No aukstajiem un mitrumu dvesošajiem pagrabiem, no melnajām vārtu rūmēm un renstelēm kopā ar tumsu pa ielu sāk klīst Melnais Aklais. Ļauns, nekur nepazudis, vēl klātesošs.
Un tad lēnām te vienā vietā, te otrā malā namu logos sāka iedegties sveces. Bija sajūta, ka ielu pretējās pusēs cilvēki viens otram sūta tādus kā Morzes ābeces sveicienus – mēs vēl esam, mēs esam…
Atceros sirdī ieplūstošo siltuma vilni. Varbūt sildīja apziņa, ka svešajā namā aiz pievērtajiem aizkariem mīt latviešu ģimene. Un tomēr bija kas vairāk. Atklāsme, ka mīļu roku aizdegtā sveces liesmiņa spēj sasildīt vēja pluinīto, vēso rudens nakti.
Šai mazajā uguntiņā bija tāds pārcilvēcisks spēks, ka saļima Aklais Melnais, ierāvās atpakaļ vārtu rūmē, kaut kur pazuda, iznīka. Stāvot loga nišā, es pēkšņi sapratu, ka tās nav vienkāršas parafīna svecītes. Katra no iedegtajām guntiņām bija kāda Brīvības cīņu dalībnieka dvēsele. Tās staroja tik spoži, jo dega ar ticības liesmu. Kvēla ticības liesma brīvai, latviskai Latvijai.
Bez ticības jau cita nekā nebija. To spilgti apraksta “Jaunāko Ziņu” žurnālists Jānis Kārkliņš atmiņu krājumā “Latvijas preses karalis”. “Drudžainā steigā formēja jaunas vienības. Rīgā, Latviešu biedrības telpās, rodas Tautas padomes rota.(..)
Ierindā stāv profesori K. Balodis, P. Zālītis un citi skolotāji, rakstnieki, žurnālisti, mākslinieki. No smagām kastēm, kas tikko saņemtas, izceļ angļu šautenes. Tās vēl pavisam svaigas, ieeļļotas ar kādu dzeltenīgu ziedi, kas turpat rūpīgi jānotīra. Vecajiem profesoriem neveicas. Viņi pat nezina, kā šauteni iedarbināt.(..)
Bija dienas, kad fronti pie Daugavas tiltu galiem vārda tiešā nozīmē turēja baskāji. Šautenēm un rokas granātām apbruņoti baskāji – Rīgas strādnieki, bezdarbnieki ar Raiņa kvēlo sērdienīša dziesmu Daugavu kabatā.
Mugurā Rīgas sargiem ir noskrandušas darba drēbes, kājās – noplīsušas kurpes, vecas dubļenes vai itin nekā, galvā – kas kuram mājās pagadījies, ar mazu kokardīti – Latvijas saulīti kā vienīgo karavīru pazīšanās zīmi.”
Pirms simt gadiem ticība brīvai Latvijai dega neskaitāmās sirdīs. Varbūt ne visi ir apzināti un pilnīgi droši, ka daudzi šodien jau piemirsti. Tāpēc Lāčplēša dienas vakarā iedegsim sveces savu namu logos!
Es nezinu, kura Brīvības cīņu dalībnieka dvēsele iekvēlosies uz manas palodzes. Viņa vārds man nezināms, bet viņa ticība mani sildīs. Lai mūsu nami atkal iemirdzas gaišas ticības liesmās, lai Brīvības cīņu dalībnieku dvēseles saplūst ar mūsējām. No viņiem smelsimies ticību latviskai Latvijai. Jo dvēsele ir nemirstīga un mūžīga ir arī ticība.
