Māris Zanders: Gan Misānes lieta, gan Zolitūdes tiesa skar jautājumu – kā mēs uztveram valsti 9
Jebkurā laika nogrieznī informatīvajā telpā ir tēmas, kas tiek uzskatītas par visaktuālākajām. Šāda situācija ir loģiska, tomēr tikpat loģiski ir tas, ka parādās risks: tēmas karstums sāk izpausties kā komentāru, tēmas pieminēšanas daudzkārtīga atkārtošanās jeb, vecmodīgi izsakoties, malšana, iešana pa riņķi. Un daudzos gadījumos iznākums ir tāds, ka konkrētā tēma daudziem apnīk. Domāju, ka šāds risks attiecas gan uz “Misānes lietu” gan “Zolitūdes tiesu”.
Tajā pašā laikā saturiski līdzīgie vērtējumi par abām pieminētajām tēmām un emocijas, kas tajos parādās, ir visnotaļ būtiski un interesanti (atvainojos, ja tas skan auksti distancēti…), jo skar plašāku jautājumu – kā mēs uztveram valsti. Vairumā gadījumu vērtējumus varētu apkopojoši apzīmēt kā sašutumu, un tiem ir kopīga izpratne par to, kas vispār valsts ir. Šo kopīgo izpratni var aprakstīt divējādi.
Pragmatiski piezemētais. Pilsoņi, maksājot nodokļus, maksā par pakalpojumu – tostarp drošību. Valsts ir pakalpojuma sniedzējs, un, ja pilsonis nesaņem apmaksāto pakalpojumu, viņš ir dusmīgs. Nedaudz romantiskais. Valsts uzdevums ir gādāt par konkrētās etniskās vai politiskās kopības puslīdz labu un ilgtspējīgu pastāvēšanu. Mēs, tauta, izveidojam valsti, lai varētu pastāvēt kā tauta. Ja mums rodas šaubas par to, vai šis uzdevums tiek pildīts, mēs esam dusmīgi.
Pirms lasītājs apjautājas, kāpēc viņam jālasa šādas pašsaprotamas tēzes, atļaušos teikt, ka tā ir tikai viena no iespējamām izpratnēm par to, kas vispār ir valsts un vara. Proti, ir sena un plaša domāšanas par valsti tradīcija, kuras ietvaros attieksme pret jebkuru – jebkuru! – valsti ir daudz skeptiskāka. Uzreiz jāsaka, ka runa nav par anarhistiem.
Neriskēšu nokaitināt lasītāju ar filozofijas vēstures pārstāstiem, vien teikšu, ka izteikumi, sākot ar kategorisko “valsts ir monopolizēta vardarbība”, beidzot ar mērenāko “kad runa ir par valsti, piesardzības nekad nevar būt par daudz”, nav kaut kādu marginālu radikāļu izprātoti.
Īsi sakot, šādas attieksmes pret valsti nesēji, tēlaini izsakoties, pret saviem nokaitinātajiem līdzpilsoņiem vēršas ar simpātijām, tomēr ar vieglu neizpratni – bet ko tad jūs gribējāt – lai vara rīkojas tā, kā varai rīkoties nav raksturīgi?
Apsteidzot loģisko pretreakciju “tad man šāda Latvijas valsts nav vajadzīga!”, teikšu, ka skeptiskās attieksmes pārstāvji ir arī “bagātajos Rietumos” un, ticiet man, viņiem netrūkst iemeslu skepsei. Vara ir atsvešināta arī ASV, Francijā, Japānā vai Austrālijā. Starp citu, Francs Kafka dzīvoja nevis kaut kādā totalitārā valstī, bet samērā veģetārajā un omulīgajā Austroungārijā.
Šajā domāšanas tradīcijā jebkura valsts ir nevis sociālās kopdzīves augstākais sasniegums, bet mazākais ļaunums, un ne vairāk. Vara nav “netaisnīga”, “ciniska” utt. – varai vienkārši ir cita, specifiska funkcionēšanas loģika, kurai gandrīz nekad nav nekāda sakara ar indivīda situāciju.
Vara var pastāvēt, tikai vispārinot, formalizējot, ievērojot priekšrakstus. Dusmas izraisošs varas pārstāvis (ierēdnis, izmeklētājs) nav kaut kāds cilvēkēdājs, kurš ik rītu ceļas ar domu, ko tādu riebīgu varētu šodien izdarīt. Viņš vienkārši ir sistēmas sastāvdaļa. Pieļauju, ka to ir grūti sagremot – ne velti Hanna Ārente izpelnījās daudz pārmetumu par jēdzienu “ļaunuma banalitāte”, rakstot par Ādolfa Eihmaņa tiesāšanu pēc Otrā pasaules kara.
Šādā kontekstā dusmīgie, skumjie utt. komentāri par, teiksim, “Zolitūdes lietu”, lai cik dīvaini tas skan, liecina, ka šo komentāru autori ir optimisti izpratnē par valsti. Valsts tiek kritizēta, lamāta, jo tiek uzskatīts, ka tā nevajadzētu būt, ka “normālā valstī” ir jābūt citādi. Mūs nenokaitina tas, kas mūs neinteresē.
Man kā skeptiskās tradīcijas cilvēkam ir grūti objektīvi vērtēt šo dusmīgo romantismu, jo atšķiras pamatpozīcijas. Tomēr ir skaidrs – kamēr ir cilvēki, kuri ir pārskaitušies un vīlušies par varu, tikmēr pastāv priekšstats par “pareizu” valsti. Iespējams, ka tāds ir nepieciešams. Atliek novēlēt veiksmi un ideālu saglabāšanu, ja tas palīdz.
