Anda Līce: Nejēdzīgākais apgalvojums par cilvēkiem: “Viņi visi ir vienādi.” 10
Šodien, jādomā, daudzi sastomītos, ja viņiem pajautātu tā cilvēka vārdu, kurš 1989. gada 12. martā Latvijas Tautas frontes mītiņā Daugavmalā teica: “Mēs demonstrējam savu gara spēku, nevis karaspēku!” Tas bija LKP CK ideoloģiskais sekretārs Ivars Ķezbers. Paradoksāli un neticami? Jā! Durvis uz notikumiem un cilvēka dzīvi veras uz abām pusēm. Tās nav viegli vērt, daudz vienkāršāk ir pasauli skatīt pēc dalījuma “labs – slikts” un “melns – balts”. Tāpēc ir svarīgi, ka tie, no kuru izvēlēm ir bijis daudz kas atkarīgs valsts liktenī, savas dzīves laikā pagūst godīgi (!) pastāstīt par sevi un tām neredzamām iekšējām pārmaiņām, kuras viņos ir ierosinājuši kādi lieli vēsturiski notikumi. Visnejēdzīgākais apgalvojums, ko arī šodien par cilvēkiem dzird sakām: “Viņi visi ir vienādi.”
Aplūkojot I. Ķezbera pēc viņa pāragrās nāves izdotajā grāmatā “Durvīs. Tā tas bija” ievietotās fotogrāfijas, es domāju, vai viņš šodien vēlētos stāvēt blakus visiem tiem, ar kuriem bija kopā atmodas sākumā? I. Ķezbers 1995. gada intervijā “Lauku Avīzei” teica: “Jā, esmu darījis par maz, taču man vairs nav jābaidās, kā tagad redzu daudzus citus baidāmies, ka redzu – ir tikai divi trīs ministri, kas nav zaguši…” Viņaprāt, tas, ka viņš nebija saistījies ar bankām, nedeva un neņēma kukuļus, nelika savu parakstu uz šaubīgiem dokumentiem, viņam atņēma bailes un deva spēku. Taču tieši tas daudziem aizdeva dusmas. Tāpat kā tas, ka viņš pārāk daudz zināja, bija ielūkojies Podoļskas arhīvā glabātajos padomju slepenajos dokumentos. Kad Latvijā atmodas skurbums vieniem noskrēja agrāk, citiem vēlāk, sākās cits – noreibums no iespējām, ko pavēra fizisko un morālo robežu nojaukšana. Šodien redzam, kuri no tā laika politiskajiem līderiem ir izturējuši šo eksāmenu un kuri ne.
Lai arī cik dedzīgi oficiālo viedokļu paudēji sabiedrību mierina ar drošajiem globālajiem lietussargiem, viss izšķiras mūsu valsts iekšienē un ir atkarīgs no tautas gara spēka. Par to, ka tas ir briesmīgi nosūkts, liecina no valsts aizbraukušo biedējošā statistika, ļoti lielas daļas politiķu nevēlēšanās domāt valstiski un kā sekas tam – uzraksti uz neskaitāmu politisko partiju kapakmeņiem. Pazemināt sabiedrībā apātijas līkni ar populismu vai tikai frizūras maiņu nav iespējams. Jaunais gadsimts ir tik pārpilns ar dezinformāciju, ārzemju un pašmāju troļļu apmelojumiem, ka nav gudri paļauties uz kādu vienu ziņu avotu. Ja, vērtējot cilvēkus un notikumus, mēs spējam vērt durvis uz abām pusēm, tad ar mūsu kritisko domāšanu viss ir kārtībā.
