Durvis vaļā saules paneļiem uz dzīvokļu jumtiem! Spēkā stājas jaunais energokopienu regulējums 0
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tikko spēkā stājies jaunais energokopienu regulējums, kam vajadzētu vienkāršot enerģijas ražošanu dzīvokļu biedrībām.
Kas ir energokopiena? Kaut kāds bariņš cilvēku, kas brīvajā laikā apspriež elektrības cenas biržā? Nē, izrādās, ka energokopiena ir biedrība vai cita veida juridiska forma, kurā apvienojusies vienā vai vairākās ēkās dzīvojoša cilvēku grupa, kura nodarbojas ar atjaunojamās elektroenerģijas ražošanu un patēriņu pašu vajadzībām, nevis peļņas gūšanai.
Realitātē energokopiena ļauj apvienoties lielākai cilvēku grupai, lai veiktu lielākas investīcijas lielākoties saules paneļu uzstādīšanai vietā, kur viena privātpersona to nevarētu izdarīt, piemēram, uz daudzdzīvokļu mājas jumta vai kāda brīva zemes gabala, uz kura saražoto elektrību beigās izmantotu daudzdzīvokļu mājā dzīvojošie. Labā ziņa ir tā, ka pagājušā gada augustā Elektroenerģijas tirgus likumā tika veikti grozījumi un iestrādāts arī īpašs regulējums energokopienām. Regulējums stājās spēkā šogad 1. janvārī.
Vismaz viena energokopiena katrā pašvaldībā
Organizācijas “Zaļā brīvība” pārstāve Krista Pētersone gan norādīja, ka noteikumu projekts vēl nav publicēts, tāpēc par tā saturu spriest pāragri. Viņa cer, ka Latvijas regulējums ietvers visas ES Tīras enerģijas pakotnes direktīvās paredzētās energokopienu formas un radīs labvēlīgus priekšnosacījumus, lai energokopienu attīstība būtu ekonomiski izdevīgāka nekā individuāls pašpatēriņš vai komerciāli projekti.
Viņa skaidro, ka energokopienas ir būtiska alternatīva individuālam pašpatēriņam un komerciāliem projektiem. “Ģeogrāfiski energokopienu var iztēloties kā pilsētas kvartālu vai citu apdzīvotu ainavu, kur tiek nodrošināti vietēji enerģijas risinājumi. Ekonomiski energokopiena var būt arī virtuāla, un tas lielākoties paredz kooperatīvu īpašuma struktūru un pārvaldības modeli. Elektroenerģijas kopīgošanai daudzdzīvokļu mājas ietvaros jauna energokopiena nav jādibina, tam paredzēts tā sauktais kolektīvais pašpatēriņš. Energokopienas būs nepieciešamas, lai sadarbotos pāri nekustamo īpašumu robežām – piemēram, pilsētas kvartālu ietvaros.”
Pētersone uzskata, ka interese par energokopienu projektiem sabiedrībā un pašvaldību speciālistu lokā ir liela, tomēr projektu realizācija nebūs vienkārša, jo būs nepieciešams izveidot jaunus pārvaldības modeļus un veikt investīcijas. ES Saules enerģijas stratēģija paredz, ka līdz 2025. gadam katrā pašvaldībā ar vismaz 10 tūkstošiem iedzīvotāju vajadzētu būt vismaz vienai energokopienai. Viņasprāt, Latvijas situācijai atbilstošus mērķus energokopienu attīstībai vajadzētu iestrādāt Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā.
Piemēram, būtiski, lai arī energokopienu projektiem būtu pieejamas brīvas tīkla jaudas. “Nākotnē paredzams, ka lielākā daļa pilsētu attīstības projektu savā ziņā būs arī energokopienu projekti, jo tas ir veids, kā vietējā mērogā īstenot klimata pārmaiņu mazināšanas un dzīvojamās vides kvalitātes paaugstināšanas pasākumus. Svarīgi, lai energokopienas nekļūst par jauno un dārgo projektu vizītkarti, kas pastiprinātu sabiedrībā esošās ekonomiskās plaisas,” norāda “Zaļās brīvības” pārstāve.
Problēmas radīs finansējuma pieejamība
Jāsaprot, ka daudzdzīvokļu māju problēma ir visai liela, to var nosaukt arī par neizmantoto potenciālu, kamēr privātmāju īpašnieki bez lielām problēmām var investēt saules paneļu uzstādīšanai savam labumam. Tagad ir radīts viss, lai daudzdzīvokļu māju īpašnieki izmantotu tukšo mājas jumtu savu elektroenerģijas rēķinu samazināšanai. Protams, liels izaicinājums ir un būs finansējums, ņemot vērā, ka daudzdzīvokļu mājā ir vairāki dzīvokļi un mājas kopējais patēriņš ir ievērojami lielāks par privātmājas. Tas nozīmē, ka jāuzstāda ievērojami vairāk saules paneļu, kas attiecīgi maksā kādas reizes vairāk.
Labā ziņa ir tā, ka 2023. gadā plānots atvērt vairākas atbalsta programmas. Piemēram, saules paneļu uzstādīšana elektroenerģijas kopīgošanai varētu būt daļa no daudzdzīvokļu māju renovācijas projekta. Tāpat arī plānots atbalsts lielāku saules parku attīstībai pašvaldību veidotās energokopienās. Pētersone arī uzskata, ka, iespējams, energokopienas visveiksmīgāk veidosies teritorijās, kur pastāv veicinoši telpiski faktori un ekonomiskas saiknes starp iesaistītajām pusēm, vai arī gadījumos, kad pašvaldību vai uzņēmumu plānošanas profesionāļi ieguldīs resursus konkrētu projektu ieceru īstenošanā. “Manuprāt, liela perspektīva lauku apdzīvotās vietās ir tieši vietējo siltumapgādes sistēmu projektiem.”
Otra problēma ir savstarpējā komunikācija. Nav noslēpums, ka nereti vienā mājā dzīvojošajiem nav viegli vienoties pat par vienkāršām un pašsaprotamām lietām, kas saistītas ar daudzdzīvokļu mājas ekspluatāciju, kur nu vēl par ievērojamām investīcijām, kas prasīs nopietnu ikvienas mājsaimniecības ilgtermiņa iesaisti.
Kāda ir pieredze ar energokopienām citās ES valstīs? Jau gadu desmitiem vietējie iedzīvotāji enerģijas ražošanā iesaistījušies Dānijā. Piemēram, vēl pirms 20 gadiem lielākā daļa elektrības ražotāju, siltumuzņēmumu piederēja vietējiem kooperatīviem vai pašvaldībām, bet vēja turbīnas – kooperatīviem. No apmēram 400 centralizētās apkures uzņēmumiem 350 pieder vietējiem kooperatīviem, un katru gadu palielinās atjaunīgo resursu izmantošana šim nolūkam – lielākoties biomasas un saules kolektoru izskatā.
Tieši energokopienu piemēri ir, piemēram, “Avedore A.M.B.A”, kas atrodas Hvidovres pagastā – saules paneļi nosegs apmēram 6000 vietējo iedzīvotāju, kā arī vairāku institūciju un uzņēmumu patērēto elektroenerģiju. “Brenderup” saules parka akcijas var iegādāties par 1300 eiro. Kopējās 1 MW projekta izmaksas pārsniedza miljonu eiro, nodrošinot trešdaļu no pilsētā patērētās elektroenerģijas. Savukārt Kopenhāgenā ir arī Saules paneļu ģilde – pirmā tāda veida asociācija, kas dod iespēju iedzīvotājiem iegādāties daļu no kāda saules parka. Protams, Dānijas pilsētās bieži uz daudzdzīvokļu māju jumtiem var ieraudzīt saules paneļus. Kopenhāgenā vien uzstādīti 100 000 saules paneļu un skaits katru gadu ievērojami pieaug.
Katram dzīvoklim savs invertors
Tas, ka beidzot izstrādāts regulējums tieši energokopienām, nenozīmē, ka Latvijā nav energokopienu piemēri. Tādi ir, piemēram, Mārupē, kur uz vienas sešu dzīvokļu rindu mājas uzstādīti saules paneļi, bet uz daudzdzīvokļu mājas jumta uzstādīti gan saules paneļi, gan saules kolektori (silda ūdeni), kas palīdz samazināt mājās dzīvojošo elektrības un siltā ūdens rēķinus.
Abu māju projekti realizēti “Interreg” Baltijas jūras reģiona programmas projekta “Kopienu atjaunojamās enerģijas projektu kopradīšana un kopfinansēšana” (jeb “Energize Co2mmunity”) ietvaros, ko īsteno Rīgas plānošanas reģions sadarbībā ar Mārupes novadu. Projektu 85% apmērā finansē no ERAF līdzekļiem, bet 15% apmērā – Rīgas plānošanas reģions.
Lai apskatītu vienu no īstenotajiem projektiem – rindu māju, uz kuras uzstādīti saules paneļi, devos uz Mārupi, kur satiku mājas vecāko Jāni Betheru. Izrādās, ka uz māju ir nevis viens kopīgs invertors un katrs dzīvoklis izmanto tik enerģijas, cik nepieciešams, bet gan uz katrā dzīvoklī esošo invertoru iet atsevišķs ievads. Jā, sanāk viens invertors katrā no sešiem dzīvokļiem, kas ļauj elektrību sadalīt katram īpašumam. Jānis stāsta, ka atbilstoši līdz 1. janvārim spēkā esošajai likumdošanai, ja katram dzīvoklim ir savs ievads, tad kopīgot elektrību nav iespējams. Gada laikā saules paneļi katram dzīvoklim saražo apmēram 1000 kWh, un vasaras saulainajos mēnešos izdodas pilnībā nosegt visu patēriņu, kas esot starp 200 un 300 kWh. “No marta līdz oktobra beigām ir saules paneļu pļaujas laiks,” man saka Jānis.
Citāda situācija esot daudzdzīvokļu mājā, kur ir gan saules paneļi, gan kolektori. Tur elektrība pieslēgta uz kāpņu telpu, un tādā gadījumā māja, kas ir kā biedrība, var pārdot elektrību tirgū un iegūt līdzekļus biedrībai vai izmantot enerģiju savām vajadzībām. Savukārt saražoto siltumenerģiju mājā izmanto visu, ziemas mēnešos atkal izmantojot “Mārupes komunālie pakalpojumi” servisu. Svarīgi, ka, runājot par elektrību, dzīvokļi var izmantot arī NETO uzskaites sistēmu, uzkrājot neizmantoto elektrību un to izmantojot laikā, kad saule nespīd. “Visas daudzdzīvokļu mājas, kuras celtas pēc 2000. gada, ir ar vienu centrālo pieslēgumu un tālāk kontrolskaitītājiem. Šajās mājās arī bez likumdošanas izmaiņām varēja īstenot energokopienu principu, visiem kopā sametot finanses un sadalot elektrību pa dzīvokļiem. Savukārt vecajos projektos katram ir atsevišķs skaitītājs un tam nepieciešams jauns regulējums.”
Bethers cer, ka jaunais energokopienu regulējums būs pietiekoši plašs. Viņš kā piemēru minēja Portugāli, kur kopienām iespējams realizēt projektus arī vietās, kas nav tiešā dzīvesvietas tuvumā. Tur “Sadales tīkla” ekvivalents nodrošina enerģijas transportu no, piemēram, saules paneļu parka lauka vidū divu kilometru attālumā uz daudzdzīvokļu māju. Izskatās, ka jaunais energokopienu regulējums Latvijā darbosies tikai īpašumu robežās.
“Velns ir detaļās, un jāskatās, kā tas viss dzīvē strādās. Atslēgas punkts – cik ērti un kā “Sadales tīkls” īstenos datu apmaiņu – kā enerģija tiks uzskaitīta un sadalīta pa stundām, jo esošajā sistēmā, ja esam NETO uzskaites sistēmas dalībnieki, varam tērēt uzkrāto, kad gribam, bet mūs attiecina uz tipveida slodzes grafiku un neko neiegūstam, ja tagad ziemā gribam pirkt elektrību brīžos, kad biržas cena ir zemākā. Mums ir divi elektroauto, un nevaram izmantot biržas labumus, lādējot auto naktī. Tai ziņā jaunā NETO norēķinu sistēma būs labāka, jo varēs saražoto elektrību pārdot biržā un iegūtos līdzekļus izmantot jebkurā brīdī,” stāsta Jānis Bethers.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
