– Vēstniek, bet ir diezgan skeptiski noskaņotie, ka lielākā daļa no aizbraucējiem Latvijai būšot pazaudēti, laiks darīšot savu. 3
– Nekādā gadījumā nepiekritīšu. Pirmkārt, ļoti daudzi grib palīdzēt tēvzemei, nedzīvojot Latvijā. Kopā ar PBLA šovasar rīkojām 2. Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumu. Veidojas tīklojums starp latviešu uzņēmējiem pasaulē, viņiem rūp, kā veicināt mūsu tautsaimniecības izaugsmi. Otrkārt, Latvijas diaspora ikgadēji sūta mājās apmēram 500 miljonus eiro. Tas ir liels pienesums ekonomikai. Treškārt, ir diezgan daudz piemēru, kad latvieši atgriezušies ar iekrātu kapitālu un zināšanām un dzimtenē sākuši sekmīgu biznesu. Skeptiķi var norādīt, ka 2014. gadā bilance joprojām bija ar mīnusa zīmi. Aizbrauca vairāk nekā atgriezās. Tomēr jau no 2010. gada šķēre, kas bija plati vaļā starp aizbraukušo–atbraukušo skaitu, pamazām veras ciet. Pērn starpība bija tikai par 8000 aizbraucēju vairāk, un iezīmējusies tendence liecina, ka varētu sasniegt arī nulles punktu. Jo mājāsbraucēju ir aizvien vairāk.
– Taču ir dzirdētas atskaņas – kamēr Latvijā būs “šitā valdība”, atpakaļ nebraukšu. Ko iebilst tie cilvēki, kas vārdos ir kritiski noskaņoti pret atgriešanos?
– Tas parādās aptaujās, ka valdību, Saeimu stipri kritizē, bet saskatīsim pozitīvo. Pie kuras valsts tu esi piederīgs? Pie tās, par kuru tu pārdzīvo, par kuru sāp. Tas nozīmē, ka arī kritiķiem ir interese par Latviju un viņi identificējas ar mūsu valsti. Tas ir labāk nekā vienaldzība.
– Jau no 2012. gada ir iedarbināta Reemigrācijas programma. Tas droši vien ir viens no jūsu darba instrumentiem. Izskanējusi kritika, ka programma nav diez cik derīga, kaut esot arī pozitīvais. Vai programma tagad pārstrādājama, papildināma?
– Jā, ir lietas, kas darbojas labi, bet, piemēram, nav īstenota vienas pieturas aģentūras ierīkošana, kur potenciālie mājās braucēji saņemtu visu nepieciešamo palīdzību. Tai vajadzētu būt gan reālai platformai, gan virtuālai caur “Latvija.lv”. Jābūt skaidrībai par nodokļiem, veselību, izglītību – kas atgriezušos sagaida mājās Latvijā. Ko saskatu par nopietnu trūkumu Reemigrācijas plānā – ka ne vārda nav minēts par latviskas izcelsmes studentu piesaisti mūsu augstskolām un mērķtiecīgi neapzina ģimenes, kuru atvasēm būtu jāsāk iet skolā. Pašlaik notiek diskusija, ko darīt tālāk ar Reemigrācijas plānu. Tas ir terminēts līdz 2016. gadam. Ministrijas spriež, vai vajag jaunu plānu vai papildināms vecais. Es uzskatu – plāns jāturpina.
– Nav atcelts politiķu paustais, cik svarīgi, lai mūsu cilvēki atgrieztos. Bet avīzēs zib citi virsraksti. Uzmanības centrā ir bēgļi un viss cits, bet vai politiskajā darba kārtībā mūsējo mājās pārvešana tikpat stipri iecementēta kā agrāk?
– Tas ir politiķu jautājums. Iezīmēts valdības deklarācijā. Vairākumam sabiedrības tā šķiet ļoti svarīga joma. Politikā – ja neuzliec melnu uz balta, drīzāk to neizpildīs. Tomēr ir pienākums pildīt rakstiskas apņemšanās. Sabiedrība par to pajautās. Sākot darbu amatā, premjere Straujuma bija intensīvā vizītē pie tautiešiem Lielbritānijā. Kultūras ministre aktīvi piedalījās Rietumkrasta latviešu dziesmu svētkos Sanhosē, ASV. Tās ir pozitīvi iemītas takas, mesti tilti. Jebkuram svešumā nav viegli būt vienam, bet, ja ar viņu uztur saikni ar māju puses koru vai politiķu atbraukšanu viesos, tas dod piederības sajūtu.
Tālāk – tuvojas valsts simtgade. Spriežam, kā ārzemēs latviešiem iesaistīties svētku sagaidīšanā. Ideju nošpikojām no Īrijas, kur viņi savukārt no Skotijas – par mājās braukšanas akciju. Īri rīkoja “kopā sanākšanas”, mēs liekam priekšā “salidojumus Latvijai”. Lai valsts gadadienā ģimenes, skolas, klases rīkotu salidojumus. No savas puses domājam par Latvijas pēdu apzināšanu pasaulē virtuālā veidā, izveidojot aplikāciju, ar kuru braucējiem, piemēram, uz vācu autobāņa dotu zīmi – pie šīs nobrauktuves dzīvojusi Zenta Mauriņa vai Jaunsudrabiņš. Šis ir latviešu inženiera projektēts tilts, te atrodas latviešu kapi vai bijusi dīpīšu nometne.
