– Ejot pa pēdām latviešiem pasaulē, jūtat, kā cilvēki grib uzturēt saikni ar dzimteni. 3
– Kad notika valodu referendums, biju vēstnieks Īrijā. Lielais balsotāju skaits vēlēšanu iecirkņos bija skaitlisks pierādījums, ka cilvēki domā un viņiem rūp, kas Latvijā notiek. Tas lielais jautājums ir – cik aizbraukušo gribētu atgriezties mājās. Neiespringšu minējumos, bet fakts, ka iepriekšējā mācību gadā atgriezās un mācības Latvijā uzsāka gandrīz 500 diasporas bērni. Skolām ir pienākums uzņemt bērnus, piedāvāt papildu nodarbības, ja nepieciešams. Bērni pārbrauca mājās no 24 pasaules valstīm, un 40% no viņiem nekad nebija mācījušies latviskas izglītības sistēmā. Vai viņiem spēja pietiekami palīdzēt? Kā kurā skolā, kā kurā pašvaldībā. Bet, tā kā slāpes pēc latviskas izglītības ir, aktuāls jautājums par tālmācību. Kaut pēc nepilnas programmas, piedāvājot tikai latviešu valodu, vēsturi un literatūru. Gribu pieminēt vienu lietu, ko esmu saskatījis kā trūkumu Reemigrācijas plānā. Ļoti labi darbojas Nodarbinātības valsts aģentūra, kas brauc pie tautiešiem, stāsta par iespējām strādāt. Līdzīgi rīkojas augstskolas, turpretī citi brauc vervēt studentus uz tādām valstīm, kur bieži vien latvieši nedzīvo, – uz Ēģipti vai Indiju. Kad Latvijas Universitātei bija stends Sanhosē latviešu dziesmu svētkos, tad materiālus burtiski izķēra. Es teiktu, ka latviešu izcelsmes studentiem ir interese par studijām mūsu augstskolās, bet tamdēļ jāstrādā mērķtiecīgāk.
– Speciālisti uzsver trīs svarīgākos ieganstus, lai peļņā gājēji atgrieztos dzimtenē. Bērniem jāsāk iet 1. klasē. Iekrāts kapitāls un pieredze, lai sāktu uzņēmumu savā zemē. Ģimenes apstākļu dēļ, piemēram, lai gādātu par tuviniekiem vecumdienās.
– Tie ir ļoti precīzi vērojumi. Kad ar aptaujām prasa – kas būtu vajadzīgs, lai atgrieztos…
– Lielākas algas!
