Pasaules latviešiem durvis vaļā, bet jāpasniedz arī roka. Saruna ar diplomātu Pēteri Elfertu 3
Kad no avīžu virsrakstiem nepazūd tematika par bēgļu uzņemšanu Latvijā, uz interviju redakcijā aicināju Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieku Pēteri Elfertu. Viņa tiešais pienākums ir sadarbība ar diasporu, dodoties pa pēdām latviešiem visur pasaulē. Vēstnieka politiskais uzdevums – līdzdalība, pildot valdības deklarācijā rakstīto, ka jāsauc mājās Latvijas cilvēki, lai kurp tie būtu aizceļojuši.
E. Līcītis: – Esat apkārtceļojošs vēstnieks. Kādi ir jūsu pienākumi?
P. Elferts: – Ārlietu ministrijai ir līgums ar Pasaules brīvo latviešu apvienību (PBLA), kas paredz sadarbību ekonomikas, izglītības un citās jomās. Tas, ka ir viena jumta organizācija, darbu atvieglo, bet līdzteku kontaktus ar latviešu organizācijām ārzemēs veido mūsu vēstniecības. Mūsdienās latviešu diasporas termins ir apvienojošs. Nav jēga dalīt “vecā”, “jaunā” emigrācija. Ar to saprotam Latvijas tautas kopienu ārvalstīs. Manos pienākumos ir arī sadarbība ar, piemēram, Ekonomikas ministriju, kuras atbildībā ir Reemigrācijas programma. Ar Izglītības ministriju un Latviešu valodas aģentūru, kas gādā par skološanu un latviešu valodas mācīšanu. Ar Kultūras ministriju, kas atbalsta kultūras norišu, Dziesmu svētku rīkošanu svešumā un diasporas kolektīvu piedalīšanos Latvijas svētkos. Šovasar Latvijā notika trejādi dziesmu svētki un uz tiem ieradās 24 latviešu diasporas kultūras kopas. Ne visu projektu atbalstam pietiek naudas, taču pirmajā vietā liekam principu – atbalstām darītājus. Darba virzieni ir latviskas identitātes un piederības sajūtas uzturēšana, sadarbība ar tautiešiem, palīdzība tiem, kas atgriezušies vai vēlas atgriezties. Jāpalīdz latviešiem, kas vēlas pulcēties. Jārada apstākļi, lai bērniem būtu kur latviski spēlēties, lai būtu latviskas nedēļas nogales skolas un vasaras nometnes un lai būtu vietas, kur latviešiem savā starpā iedraudzēties. Ja tev ir latviešu draugi, tu paliec par latvieti. Ja nav, tad cilvēks ātri integrējas un asimilējas citā tautā. Var teikt, mans uzdevums ir cīņa pret asimilāciju svešumā.
– Tai vajadzētu būt visai izvērstai cīņai. Lai cik tālu latvieši bija devušies trimdā, līdz Venecuēlai un Austrālijai, tagad viņi brauc peļņā uz valstīm, kur agrāk latviešus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Lielas kolonijas izveidojušās Norvēģijā, Spānijā, Īrijā.
– Tas tiesa. Īrijā pirms neatkarības atgūšanas dzīvoja daži desmiti latviešu. Minētajām valstīm pievienojiet Nīderlandi vai Dāniju, kur arī tas skaits krietni pieaudzis. Vai ziniet, cik valstīs dzīvo Latvijas pilsoņi?
– Varbūt 130 valstīs?
– Gandrīz trāpīts. Pēc oficiāli reģistrētas dzīvesvietas mūsējie atrodami pāri par 120 pasaules valstīs. Latvieši tiešām ir visur, un darbalauks viņus apzināt ir daudz plašāks, nekā ģeogrāfiski bija trimdas periodā. Speciālo uzdevumu vēstnieka amats ĀM tika iedibināts pirms samērā neilga laika, un cilvēku lielā aizbraukšana tiešām ir iemesls, kamdēļ posteni veidoja. Bija jārada mehānismi, kā ar viņiem sadarboties, veicināt valodas, kultūras, tradīciju saglabāšanu. Esmu trešais vēstnieks šai vietā pēc Audariņa un Lappuķes kungiem. Laika gaitā šis tas mainījies, teiksim, sapratne, ka valsts savu reemigrācijas politiku nevar veidot ar minējumiem. Tā jābalsta uz pētījumiem. Tāpēc LU pērn atklāts Diasporas, pētījumu un migrācijas centrs, kas situāciju vērtē objektīvi, apzinot tūkstošiem respondentu no daudzām valstīm.
