“Durvis ir manī”. Intervija ar dzejnieci Mildu Klampi 10
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Milda Klampe (1959) ir dzimusi Liepājā, dzīvo Rīgā. Ikdienā viņa strādā ar valodu – gan labo, gan precizē to citu tekstos. Viņa ir strādājusi pie Bībeles 1965. gada tulkojuma teksta revīzijas, kā arī pie 2012. gada tulkojuma literārās redakcijas.
Milda arī raksta dzeju, savulaik jau izdoti divi viņas dzejas krājumi – “Ījab, Esjab!” (2005) un “Visatnē” (2015). Par autores otro grāmatu Jānis Rokpelnis ir teicis: “Tie, kuri uzskata, ka kristīgai dzejai jābūt vecmodīgai, tā šķitīs pirmajā acu uzmetienā neierasta, bet es ieteiktu ielasīties.”
Nupat top arī trešais dzejoļu krājums, ir iestrādes teoloģiski virzītas dzejprozas jomā. Kopš 2009. gada Milda ir Latvijas Rakstnieku savienības, kā arī Latvijas Sieviešu teoloģu apvienības (2005) biedre.
Milda pārvalda senebreju, sengrieķu un latīņu valodu. Viens no viņas tulkojumiem ir tieši no senebreju valodas – Deuteronomium 32:1–43, Mozus dziesma. Viņa vairākus gadus ir pētījusi Bībeles tulkojumu un publicējusi rakstus zinātniskajos krājumos, studējusi teoloģijas doktorantūrā. Kopš 2000. gada viņa ir viena no “Latvijas Avīzes” korektorēm.
– Pastāstiet, lūdzu, kā jūs saprotat jēdzienu “teoloģiska dzeja”?
M. Klampe: – Teoloģija ir zinātne par Dievu, un tā pamatojas Svētajos Rakstos, kurus ir inspirējis Svētais Gars (2Tim 3:16). Svētie Raksti nav zinātnes grāmata, bet sniedz vēsturisku liecību par Dieva darbību pasaules radīšanā, vēsturē. Runājot par poētiku, Vecās Derības tekstu pierakstītāji to izmantoja kā naratīvā teksta domas esenciālo izteicēju, kura cilvēku atmiņā iegulst vieglāk, jo ir ar savu ritmiku un lingvistiskās domas skaidrību izmantojama līdzīgi mutvārdu tradīcijas tekstiem. Visi Vecajā Derībā pieminētie dzejnieki-pravieši noteikti saucami par teologiem, jo tie pauduši Dieva pravietojumus, protams, tāpat arī Jaunas Derības autori.
Domājot par mūsdienu dzejniekiem, kuru izejas punkts jeb skolotājs ir Svētie Raksti, ir divas iespējas – vai nu radīt teorētisku augstu ideālu paudēju dzeju, kas itin bieži ir simbiozē ar filozofisko izteiksmes veidu, vai arī rakstīt tādu dzeju, kas izriet no dievišķā Vārda simbiozes ar dzīvoto vārdu ikdienā un skar pašu dzejnieku-pravieti vistiešākajā veidā. Pati esmu rakstījusi gan vienu (teoloģijas studiju laikā – reliģiski filozofisku), gan otru. Var teikt – katrai ir sava mērķauditorija.
– Un kas ir “kristīga dzeja”?
– Kristīga dzeja vairāk tiek attiecināta uz baznīcas vidi – gan dziesmu teksti, gan dievkalpojumā izmantojamā dzeja kā liecības. Un tai arī ir savs specifisks uzdevums – tāpat kā, piemēram, Vecajā Derībā liturģiskajiem psalmiem (74., 81., 125.), kurus lieto publiski – ar mērķi – ticīgo kopībai vērsties pie Dieva, lai To godinātu un pateiktos.
Bet, kā reiz teica kāds ievērojams teologs, bīskaps J. Tervits, vienalga par ko lai rakstītu, kristietis nevar uzrakstīt nekristīgu dzeju – pēc būtības, jo viņš ir pestīšanu mantojis cilvēks. Protams, vienmēr aktuāls ir jautājums, kā tu spodrini Dieva piešķirto talantu, bet te ir runa vairāk par valodas eksplicīto līmeni – kā izdodas izteikt implicīto. Kā jebkurā mākslas nozarē, dzejas rakstīšana prasa laika un spēka ieguldījumu.
– Kā rodas jūsu teksti?
– Esmu rakstījusi dažādi – manuprāt, arī tie zibenīgie dzejoļi ir ilgāka laika posma gara auglis; bet varu strādāt arī profesionāli, kā savā laikā mūs, Liepājas jaunos dzejniekus, literātu apvienībā mudināja atbraukušie konsultanti no Rīgas – noteiktā laikā bija jāuzraksta noteikts daudzums dzejas un tas kopīgi jāanalizē. Tā arī turpinu strādāt, kad aizbraucu uz radošajiem namiem (Dubultos, Ventspilī).
Bet dzejas ritma modeli izstrādāju, kad sāku strādāt pie 1965. gada Bībeles tulkojuma korekcijas, tad – revīzijas. Ļoti daudz strādāju, lai atsijātu tekstu no liekiem vārdiem, frāzēm un lai iegūtu koncentrētu izteiksmes veidu. Iznāk tā, ka vispirms esmu strādājusi pie savas dzejas izkopšanas un tikai pēc tam šo prasmi izmantoju, veicot bibliskā teksta atsijāšanu no liekiem vārdiem, frāzēm, pat teikumiem. Tātad to valodniecisko uzdrīkstēšanos ieguvu, vispirms kopjot savu daiļradi, lai tikai pēc tam ķertos klāt Svēto Rakstu rediģēšanai.
– Vai var teikt, ka jūs iedvesmo dievišķā klātbūtne ikdienā?
– Dievišķā klātbūtne ikdienā pavada ikvienu pestītu kristieti, kas piedzimis no Dieva Gara, bet tas nav ikdienišķi saprotams, tā ir liela Dieva dāvana. Tā tas ir jau kopš 1983. gada – pēc Dieva meklējumu gadu perioda, bet patiesībā pats Dievs jau ir tas, kas uzmeklē cilvēku – sūtot pasaulei Pestītāju, Savu Dēlu Kristu.
– Jūs kalpojat arī par kapelāni slimnīcā…
– Kā kapelāne esmu Dieva sūtne pie nenormālajiem, pie tiem, kas nocietinājuši savas sirdis pret Dievu, pie atkritējiem, pie liekuļiem, pie iedzimti slimām un aplamām dvēselēm. Tas ir Dieva aicinājums, un Viņš pats savus aicinātos klasificē kā “izredzētu tautu, ķēnišķus priesterus, svētu tautu, Dieva īpašumu, lai paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā” (1Pēt 2:9). Ejot ar Dieva Vārdu pie pacientiem, tiem ir izvēle vai nu tajā ieklausīties un to pieņemt, vai noraidīt; un no šā izvēles punkta ir atkarīga tālākā sarunas kvalitāte.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Mildas Klampes dzejā dievišķais atklājas personiskajā, tas ir skats uz sevi, kas piesaista. It kā mikroskopiskas valodas ainiņas patiesībā ir lielu tēmu palielinājums. Pieticība dzejas frāzē patiesībā ir ass cirtiens ar pārliecību par saturu. Lai gan dzejas gardēžiem te būs saskatāmas arī rotaļas.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem ir iespēja ielūkoties Mildas Klampes topošā dzejas krājuma darbos.
*
Bez pieturām,
bez stājas,
bez aizturēm,
bez mājas
caurskriet,
caurviet
iet
un cauri.
Sačupst debesskrāpis,
sakrīt tupisrāpis,
paliek vienviet,
kas augstāk kāpis
par debesīm.
*
Durvīs sarkani
vēstīts –
izejas nav.
Zvans sarkani
noburto
apstāšanos.
Zilspārne muša
caurlido pagriezienā.
DURVIS ir manī –
un iziešana.
*
Muša sēd
uz rūts –
domā, kā izpūst
ziloni –
un vai taipus
vai šaipus
vismaz sezonāli.
Jo Mūžība
zirneklī plūst.
*
Saule pārskaita
koku ēnas,
vienīgi zenītā
augšā tās
šaujas –
debess caurduris
zemē krīt.
*
Saule pieēdās sniega
un tapa
pavisam balta.
Zeme attapa viegla
un at-salta
virminājās.
*
Ceļā uz biezpienmaizi
metāla gaismeklis
krita.
Ceļā uz Gaismu
cita Maize caur mani
rita.
Atceļā esmu jau
cita.
