“Durvis iedziedas putna balsī”. Ilonas Anitas Ķepales dzeja 2
Baušķeniece Ilona Anita Ķepale uzskata, ka daudzas lietas viņas dzīvē notikušas it kā nejauši, taču tās ļāvušas satikt un iepazīt interesantus cilvēkus. Dzejniece savulaik absolvējusi Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti, strādā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, brīvajā laikā aizraujas ar ceļošanu, kas kļuvusi par vaļasprieku pēc kādas dēlu dāvanas. Kopš tā laika Ilona ceļo tik bieži, cik vien iespējams. Tāpat viņa enerģiju veltī dzimtaskoka pētīšanai, kas būtu svētīga nodarbe ikvienam Latvijas iedzīvotājam.
Par īpašu nejaušību autore uzskata savu dalību Literārās akadēmijas Dzejas meistardarbnīcā, ko vadīja Ronalds Briedis un Māris Salējs. Tas esot bijis īsts apvērsums Ilonas uztverē par to, kā notiek dzejas tapšana. Protams, dzeja joprojām nav galamērķis, bet gan drīzāk meklējumi un maldīšanās, jo Ilona seko sava skolotāja Ronalda Brieža metaforiskajam ieteikumam: “Kā kļūt par labu dzejnieku?” – “Ik rītu tukšā dūšā jāmēģina apēst trīs olīvas.” Ilona cenšas sekot līdzi arī šādai dzīves formulai: svarīgākais ir palikt interesantam pašam sev. Savas dzejas būtību viņa raksturo šādi: ir svarīgi saprast, ko cilvēkam iesākt, esot krustcelēs, ja neviens no iespējamiem ceļiem nesola neko labu.
– Kā dzeja ir mainījusi jūsu dzīvi? Dalība meistardarbnīcās vienmēr prasa pastiprinātu prāta darbu, liek lasīt un interesēties, konstruēt un meklēt iedvesmas atbalsta punktus, pat ja agrāk varēja to darīt pēc noskaņojuma…
I. A. Ķepale: – Meistardarbnīcu laiks bija ļoti interesants, jo to vadītāji rūpējas, lai dzejas teorija būtu saistoša. Savukārt dzejas vingrinājumi tika analizēti un mums neļāva noiet no pareizā ceļa. Tas atgādināja orientēšanās spēli mežainā apvidū, kur aiz katra līkuma atstātas norādes. Spēj tik tās izlasīt un trenējies, lai tās varētu izpildīt. Grūtāka ir dzīve pēc tam, kad norādes vairs netiek atstātas, jāķepurojas pašai! Svarīgākais, ko esmu sapratusi, – dzejoļa naratīvam jābūt saistošam arī pēc “obligātā atvilktnē nogulēšanas perioda”. Un vēl – ja nespēj uzrakstīt negaidīti un koši, tad mēģini nerakstīt!
– Kāds ir jūsu topošā dzejas krājuma vadmotīvs? Šķiet, tas varētu būt kas vairāk par atrašanos krustcelēs.
– Vai ir iespējams atrast savu salu? Ko nākas upurēt, lai izdzīvotu pēc vētras? Vai iespējams atgriezties bērnībā brīžos, kad tas ļoti nepieciešams?
– Vai jūsu dzejai ir kāds būtisks sakars ar ceļojuma rituālu? Ja tie nav ceļojuma apraksti, tad noteikti ceļojuma procesā rastie impulsi. Kura valsts vai vieta visspēcīgāk iedvesmojusi uzrakstīt dzejoli?
– Jā, dzeju varētu gan salīdzināt ar ceļojumu. Ceļojumu uzsākot, nekad nevari zināt, kādus cilvēkus sastapsi, ko pieredzēsi. Tāpat ir ar dzejoli – līdz pašām beigām nevari zināt, kurp tas aizvedīs. Un tur jau ir tā burvība! Mani iedvesmas avoti ceļojot – Sāremā saleniece zilā ņieburā, rozā kastaņziedu vīraks Parīzes pavasara ainavā, stilizētas sārtas magones, beļģiem pieminot Pirmā pasaules kara simtgadi…
– Kāpēc 21. gadsimtā dzeja joprojām ir tik daudziem svarīga?
– Neesmu pārliecināta, vai dzeju lasa ļoti daudzi, jo tā tomēr ir elitāra nodarbe tieši tādēļ, ka pieprasa laiku. Dzeja ir visīsākais un visblīvākais literatūras žanrs. Varbūt 21. gadsimta lasītājam tas der, lai gan steiga ir dzejas baudīšanas ienaidnieks. Bet tas jau nav vienīgais paradokss uz šīs pasaules… Dzeja ir tik vilinoša tādēļ, ka tā aizved uz pasauli, kur lasītājs nekad nav bijis, un ik reizi tā būs mazliet cita pasaule.
DZEJAS ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Ja “vēja plūsma” būtu literatūrzinātnisks termins, tad tieši Ilonas Anitas Ķepales dzejā tas ir neapšaubāmi jūtams – izteiksmes vieglumā, tēlu plūdumā, noskaņā. Dažreiz šis vējš nedaudz aizķeras aiz fonētiskiem izaicinājumiem, kas liek saprast, ka dzejā ir apzināti strādāts ar valodas skaniskajām iespējām. Cēlums un kraujas mala sapnī.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam dzejoļus no Ilonas Anitas Ķepales topošā dzejas krājuma (redaktors – Ronalds Briedis).
***
Sena vasaras diena pār plecu atskatās
kā silts pusdienas vējš dzirdina zirgus
zīžaini purni dzer smilgu jūru
kņaziene strogonova stāv muižas ceļa galā
un oši dod ēnu
dārznieks no ieplīsuša trauka aplaista rūtas
zeme izžuvusi purina putekļus
tekalē irbes
pār miežu lauku
veļas viļņi zaļām mugurām
aukle ved bērnus
balsis aizskan līdz mežam
un atgriežas atbalss
debesīs mākoņi
dvēseļu atspīdumi
mīļā atgriezies
bērni iegriež vilciņu
un tas dzied spalgā balsī:
atgriezies atgriezies at
griezies
un apsīkst
***
Krūmi pārupē kustina locekļus
un mēģina panākt tuvāk
vārs pavasars
grīļojas stiebros
Mēs pārceļamies
suņa galva uz sienas
pie kuras stāvēja gulta
gandrīz nolaiza vaigu
Elvīra vaicā
vai ņemsim līdzi
bada pannu
izņemtos logus
tauriņa spārnus un savas šaubas
Elvīra saka
ka nevarēs gulēt
suņa ēna ir izdomāta
kā viss pārējais
***
Pils mūri plaisā
sargi pieprasa jaunas meitenes
katru reizi
ekskursanti
pagriež galvas
no augšas
sauc mūrnieki uz
manīgi vējš pie
plok
un dzirdams top
caur zīda plēku
pils mūrī elpo kāds
***
Kāpnes
pakalpīgi uzlasa soļus
un aizvijas traktiera dūmos
ar ierastu kustību padilis kotika kažoks
noslīd uz krēsla atzveltnes
nodzinkst lombarda pērles
apvijot bālo kaklu
lēts besarābijas vīns
irbeņu asinis
tumst glāzē un sastērķelē rīkles muskuļus
uz brīdi sašūpo dzīvi
un apņem plecus
mijkrēšļa sērsna un ielas sārņi
traucē saskatīt tevi
bet man liekas
tu esi skaista
un dziesma kas pata
fōnā smeldz par to
ka tu sen
jau sen vairs neesi
***
Izklaidīgs kambarsulainis
aizdedz sveces
un raugās lai krusti uz durvīm
tiek vilkti ar zilu krītu
viņš zina
ka kņazieni iepriecina sudrabs
baltā gaisma un
pilnmēness
viņš zina
ka šalle ir ģērbkambarī
un kamejas pie spoguļa
kristāls
cik nu tā palicis
bufetē
porcelāns lejā
aitas izlaistas aplokos
un koki pils parkā aplikuši parūkas
bet kur
kur palikuši ļaudis
***
Mantojumā saņēmu svītriņas uz mūra sienas
un vecmodīgu balles tērpu
varbūt viņa ir tepat
vien mainījusies par putnu kas dejo zālē
varbūt viņa šūpojas ābeles zarā aiz gala istabas
līdz vienreiz aizķeras aiz gaismas
un sabirst gaišā ņirbēšanā
vai tu jūti sāpes
kad nolīsti zemē
viss pāriet
pāri iet
viegla dūmaka
un durvis iedziedas putna balsī
dārzā uzplaukst caurspīdīgi ziedi
tavi sudraba mati
***
Es savedu ar provinces mācītāju tos
kuri ir patiesi
un māku atburt rozi tiem
kuri manī klausās
es pārceļu pāri upei vislielāko plūdu laikā tos
kuri man nepiekrīt un sievietes
reizēm
es paredzu pagātni tiem
kuri stāv krastmalā
un tulkoju sapņus tiem
kuri apstājas ēnā
un tas
kas šeit rakstīts
nav izdomāti vārdi
bet tikai tava klātbūtne
