“Durvīm, pa kurām staigā spoks, ir noņemts rokturis…” Vija Kilbloka dalās stāstā par mistikas pilno grāmatnīcu Cēsīs 15
Ar interesantu un mistisku stāstu par spoku, kurš dzīvo “Zvaigznes ABC” grāmatnīcā Cēsīs, savā sociālajā tīklā “Facebook” dalījusies grāmatu apgāda īpašniece un valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka. Tieši vētras pamudināta, viņa vēlējusies atklāt plašāk stāstu par īpašo Cēsu grāmatu namu un tā spoku, kurš būtiski ietekmējis grāmatnīcas darbinieču darba dzīvi.
Ielūkojamies mistikas pilnajā stāstā.
“Visu nakti vētra ir gaudojusi un uzvedinājusi mani uz domām, ka tomēr jāizstāsta jums, draugi, par Cēsu grāmatu nama SPOKU, kurš ir ietekmējis un būtiski mainījis grāmatnīcas darbinieču paradumus. Zvaigznes grāmatu nams Cēsīs tagad tiek apdzīvots pavisam īpatnēji – durvīm, pa kurām staigā spoks, ir noņemts rokturis, otrā stāva plašais veikala vadītājas kabinets stāv tukšs, pat virtuve, kas arī ir iekārtota otrajā stāvā, netiek īsti izmantota – visa saimnieciskā dzīve ir pārvilkta un ierūmēta pirmā stāva kādreiz galvenās ieejas priekšnamā. Un vēl grāmatnīcas meitenes cenšas savai spoku mājai pievilināt kaķus, jo tie kaut kā atbaidot spokus.
Bet sākās tas viss, lūk, kā!
Pirms gadiem astoņpadsmit, kad tā lielā drūzma rudeņos grāmatnīcā bija, veikala vadītāja Saiva Kalniņa palika izrakstīt rēķinus un gatavot pasūtāmo preču sarakstus līdz vēlai naktij. Tā nu viņa kādā septembra beigu vakarā sēž savā otrā stāva kabinetā pie datora, iegrimusi darbā un neko daudz apkārt nemana. Tik vien kā uzsauc “čau, čau” un “līdz rītam” kolēģei Astrīdai, kura, pabeigusi uzkopt telpas, atvadās un dodas mājup. Saiva paliek, jo dzīvo netālu un darba vēl daudz.
Un tad Saiva dzird, kā atveras lejas durvis un pa kāpnēm kāds nāk augšā. Tā riktīgi, soļi uz koka kāpņu pakāpieniem klusajā namā labi atbalsojas. Skaidrs, kolēģe Astrīda būs ko aizmirsusi paņemt un nu ir atgriezusies! Uz jautājumu, “kas aizmirsies”, atbilde neatskan, laikam kolēģe to nav sadzirdējusi.
Saiva turpina strādāt, par Astrīdu atceras vien pēc laba brītiņa. Ko gan viņa tā aizmirsusi un ko dara, ka neiet projām? Ir taču tik vēls! Saiva paskatās pulkstenī – ak, tiešām jau pāri pusnaktij, pašai arī būtu jāiet mājās. Bet, kur tā Astrīda palika? Saiva viņu skaļā balsī sauc, bet atbildes nav. Saiva izslēdz datoru un iet skatīties. Visā namā neviena un nekur… Saiva nokāpj pie durvīm, pa kurām dzirdēja it kā Astrīdu ienākam, un redz, ka durvis ir aizslēgtas no iekšpuses – slēdzenē ir pat atslēga atstāta.
Kad Saiva man šo stāstīja, viņa teica, ka vēl nekad dzīvē nevienas telpas tāādā ātrumā nav pametusi. Un vēl viņa neskaitāmas reizes atkārtoja, ka ir normāla un vispār tāādām lietām netic un nekad nav ticējusi. Viņa taču zina, ka spoku nav un spokošanās nav iespējama, bet…
Bet ziniet, man tā māja, kad to pirku, patika un nepatika reizē. Pirmkārt, tā jau nebija vairs māja, tas bija grausts. Arhitekts Pēteris Blūms piekodināja, lai satrupējušos sienas baļķus akurāti nostiprinām – ja kas celtniecības laikā sagāzīsies, dabūsim arheoloģisko izpēti uz ilgu laiku, jo zem mums ir vecais pilsētas valnis, un tad jaunais grāmatu nams būs gadiem jāgaida. Nācās ilgi un akurāti visus puvekļus nomainīt ar jaunām detaļām, šausmināties par to, kādā neprāta saspiestībā cilvēki visās pažobeles dzīvojuši. Kāpnes, kuras Blūms mums lika saglabāt, ir tā izmītas, ka uz tām nojūk soļu ritms un var paklupt un krist. Labi, ka nelika saglabāt iekštelpu rindu sauso ateju. Četri caurumi cieši blakus cits citam (bez jelkāda norobežojuma) izdalīja vēsturiski neaizmirstamu smaku. Aiz plānas un šķirbainas dēļu sienas atradās vēl četri caurumi – otram dzimumam.
Otrkārt, celtniecības gaitā es visu laiku pukstēju par to, ka mediķiem ir robeža, kad vairs reanimācijas pasākumus neveic, bet arhitektiem tādas nav.
Skaidrs man bija viens, – ja nevar vienkārši no jauna uzcelt tieši tādu pašu namu, – nekādas istabiņas, kur palikt pa nakti Cēsīs, man nebūs. Es tajā namā NEKAD pa nakti nepaliktu! Vienkārši nepaliktu, un viss!
Nams tika renovēts un dažādi godalgots, pašvaldība teica lielo PALDIES, pilsētas viesi par to priecājas un izsaka savu sajūsmu dažādās valodas vēl joprojām. Bet vecie cēsinieki klusiņām stāsta, ka Ulmaņlaikos te bijis zārku veikals, un pat rāda, kurā logā bijis izlikts mazs zārciņš. Vēl senākas atmiņas vēsta par cara laiku iebraucamo vietu – ar zirgu stēliņģiem un guļamlāvām augšstāva pažobelēs, jā, un tad arī kļūst skaidrs, kam vajadzēja tās atejas briļļu rindas.
Vārdu sakot, Cēsu grāmatu namā uz darbu esot sācis nākt jauns kaķis – tāds viss rozā, ļoti vienmērīgā, skaistā krāsā. Kad telpās esot kaķis, esot omulīgi. Pēc iepriešējā murrātāja aiziešanas citos medību laukos atkal esot bijuši visādi spocīgi trokšņi un sajūta, ka kāds liekais vēl ir namā klātesošs. Kaķis no rītiem ļoti kārtīgi inspicējot visas telpas, īpaši pakavējoties otrajā stāvā… Ja kaķim pēc apgaitas spalvas uz skausta ir drusku tā kā kuplākas, tās piegulst pēc paglaudīšanas un guļvietas piedāvāšanas grāmatplauktā.”
