Dūru cīņa uz ceļa Balvos: juristam nepaveicās, jo Valdis izrādījās bijušais policists ar smagu dūri… 7
Droši vien daudziem autovadītājiem uz ceļa gadījušies brīži, kad gribējies skaļi lamāties par cita stūrmaņa rīcību uz ceļa. Nesavaldīgākie rāda arī nepieklājīgus žestus, kliedz pa atvērtu logu, bet dažs pavisam agresīvs šoferis apstājas un iet skaidrot attiecības. Diemžēl tādi ir dažu autobraucēju uzvedības standarti… Taču visam ir savas robežas, un tādas nosaka arī likums.
Kāds konkrēts gadījums, kur divu šoferu nesaprašanās uz ceļa tika skaidrota ar dūru palīdzību, nonācis skatīšanā Rēzeknes tiesā.
Proti, 23 gadus vecais Martins uz ceļa uzsāka konfliktu ar 33 gadus veco Valdi. Taču jaunajam juristam, tiesu izpildītāja palīgam Martinam nepaveicās, jo Valdis izrādījās bijušais policists ar smagu dūri… Martins guva smagus miesas bojājumus: vairākus galvaskausa kaulu lūzumus, kuri, cik noprotams, tika saārstēti.
Uz Martina iesnieguma pamata pret Valdi tika ierosināts kriminālprocess un vēlāk arī uzsākta tiesvedība par smagu, dzīvībai bīstamu miesas bojājumu nodarīšanu.
Interesantākais šajā lietā ir tas, ka Rēzeknes tiesas tiesnese Aija Jermacāne pieņēma lēmumu kriminālprocesu izbeigt. Kā noprotams, viņai šāds lēmums nenācis viegli, jo ir vārdi pret vārdiem, neatkarīgu liecinieku un videoierakstu nav, tāpēc tiesnesei vajadzēja rūpīgi savu lēmumu pamatot. Kā tad tiesnese nonāca pie šāda lēmuma, kuru cietušais, visticamāk, pārsūdzēs?
Vārdi pret vārdiem
Notikums risinājies 2018. gada 11. maijā Balvos, Stacijas ielā, ap desmitiem vakarā pie tilta pāri Bolupei. Martins tiesā liecināja, ka Valdis esot braucis ar ātrumu 10 km/h un, kad Martins uzsācis apdzīšanu, viņš palielinājis ātrumu un neļāvis apdzīt. Savukārt Valdis teica, ka braucis ar pilsētā atļauto ātrumu 45–50 km/h, tāpēc viņam nešķietot, ka viņš kādam būtu varējis traucēt apdzīšanas manevru un ka palielinājis braukšanas ātrumu. Valdis braucis ar “BMW 535”, Martins – ar “BMW X5”.
Pēc tiesneses domām, nav apstiprinājies apsūdzībā norādītais apgalvojums: kad cietušais Martins pabeidza apdzīšanas manevru, viņš apstājās ceļa malā, un pie Martina automašīnas piebrauca apsūdzētais Valdis un apstājās.
No Valda liecībām izrietot, ka Martins, pabeidzis apdzīšanu, aizšķērsojis Valda automašīnai ceļu un apturējis savu auto, liekot Valdim strauji bremzēt, lai neizraisītu sadursmi.
Valdis liecināja, ka šo automašīnu apbraukt nevarējis, jo pa pretējo braukšanas joslu braukušas automašīnas, turklāt ceļš nebijis pārskatāms. Šīs liecības apstiprina notikuma aculiecinieces, viņa sievas, liecības, kura sēdējusi blakus.
Tāpat pats cietušais liecinājis, ka pēc apdzīšanas viņš apturējis savu automašīnu gabaliņu aiz tilta uz ceļa braucamās daļas, izkāpis no automašīnas un gājis pie tās automašīnas vadītāja, lai pārliecinātos par vadītāja adekvātumu. No cietušā liecības izriet, ka cietušais apzināti radīja uz ceļa tādu situāciju, lai viņa apdzītās automašīnas BMW vadītājs būtu spiests apturēt savu automašīnu.
Tiesa nosliecas apsūdzētā pusē
Tiesnesei ticamākas šķita apsūdzētā liecības. Proti, ka, apdzenot Valda vadīto automašīnu, Martins ir parādījis viņam rupju žestu. Valdis no savas automašīnas izkāpis pēc tam, kad no ceļu aizšķērsojušās automašīnas izlēcis tā vadītājs, kuru nepazinis, un strauji tuvojies viņu automašīnai. Valdis arī izkāpis no automašīnas, lai noskaidrotu, kas noticis.
Nākot uz viņa pusi, džipa vadītājs ar rokām žestikulējis, kaut ko teicis par viņa braukšanas stilu, bet Valdis neesot sapratis jaunieša teikto, jo bijis šoka stāvoklī.
Džipa vadītājs piegājis viņam tuvu klāt, un no džipa vadītāja puses viņa virzienā sekojis sitiens, no kura Valdis izvairījies, un, aizsargājot sevi, vienu reizi iesitis cietušajam pa seju. Džipa vadītājs ar labo roku saķēris vaigu un atkāpies, iekāpis džipā un aizbraucis. Šīs liecības apstiprināja arī Valda sieva.
Tiesnesi nepārliecināja apsūdzībā izskanējušais, ka konflikta laikā Valdis tīši ar dūri iesitis Martinam ar nodomu nodarīt miesas bojājumus.
Tāpat A. Jermacāni neesot pārliecinājušas cietušā liecības. Martins tiesā teica, ka neatceroties, ka rādījis nepieklājīgu žestu. Apturējis savu automašīnu un gājis pārliecināties par apdzītās automašīnas šofera adekvātumu. Martins paspējis paskatīties apdzītās automašīnas numuru un jautājis no tās izkāpušajam vadītājam, kāpēc viņš tā ir darījis, pēc kā vadītājs uzreiz iesitis viņam ar dūri pa seju.
Martins neesot uzbrucis apsūdzētajam, bet, iespējams, bijis emocionāls, taču ne agresīvs.
Valdis viņam esot iesitis uzreiz pēc tam, kad viņš pienācis klāt. Martins jautājis, vai tagad vēl viņam uzbruks? Vīrietis prasījis, vai viņš vēl gribot dabūt, un iesitis otro reizi pa seju. Martins saķēris seju un saliecies, bet vīrietis aizgājis uz savu automašīnu. Martins aizgājis uz savu automašīnu.
Nepieciešamā aizstāvēšanās
Tiesa nesaskatīja nekādu objektīvu pierādījumu, ka apsūdzētais būtu sitis divreiz. Tiesnesei nešķita ticami, ka cietušais, saņēmis sitienu pa seju un sajutis stipras sāpes sitiena vietā, turpinājis stāvēt tajā pašā vietā un tajā pašā stāvoklī un jautājis, vai viņam sitīs vēlreiz, un ļāvis apsūdzētajam vēlreiz iesist tieši pa to pašu vietu, necenšoties nekādā veidā atvairīt sitienu vai izvairīties no tā.
Apsūdzētā un liecinieces liecība, ka pēc sitiena cietušais ir saķēris vaigu, ir ticama, jo tā ir cilvēka instinktīva un dabiska reakcija censties ar rokām aizsegt vietu, kurā sajustas stipras sāpes, uzskata A. Jermacāne.
Tāpat ir dabiski, ka cilvēks cenšas izvairīties no atkārtota sitiena pa to pašu vietu. Tāpēc esot ticams apsūdzētā un liecinieces apgalvojums, ka apsūdzētais iesitis cietušajam pa sejas kreiso pusi vienu reizi un pēc saņemtā sitiena cietušais saķēris ar rokām seju, aizgājis atpakaļ uz savu automašīnu un aizbraucis no notikuma vietas.
Tāpat tiesnese atzīst par ticamām Valda liecības, ka iesitis Martinam, lai sevi aizsargātu uzreiz pēc tam, kad izvairījies no Martina sitiena viņam pa seju.
Tiesa atzīst, ka apsūdzībā norādītos miesas bojājumus cietušajam apsūdzētais nodarījis aiz neuzmanības, atrodoties nepieciešamās aizstāvēšanās situācijā.
Tiesnese norāda, ka Krimināllikuma 29. pantā noteikts, ka personai ir tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos. Minētajā normā teikts, ka nepieciešamā aizstāvēšanās ir darbība, kas izdarīta, aizsargājot [..] personu pret uzbrukumu vai uzbrukuma draudiem tādā veidā, ka uzbrucējam tiek radīts kaitējums.
Kriminālatbildība par šo darbību iestājas, ja pārkāptas nepieciešamās aizstāvēšanās robežas.
Kaitējuma radīšana uzbrucējam aiz neuzmanības, atvairot uzbrukumu, nav krimināli sodāma. Tiesa atsaucas uz dažādiem tiesu dokumentiem, kur citstarp minēts: “Saistībā ar nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī nodarīto kaitējuma apmēru netiek prasīts, lai tas būtu mazāks par novērsto. Pirmkārt, aizstāvoties pret uzbrukumu, persona ne vienmēr ir spējīga precīzi novērtēt, kādu kaitējumu var radīt uzbrukums. Otrkārt, mazāka vai līdzvērtīga kaitējuma nodarīšana uzbrucējam ne vienmēr var būt pietiekama uzbrukuma izbeigšanai un apdraudētās intereses aizstāvībai.”
Tiesa uzskata, ka Valdis sitienu izdarījis nepieciešamās aizstāvēšanās situācijā, lai pārtrauktu Martina uzbrukumu. Tiklīdz Martins pārtraucis savu agresīvo rīcību, Valdis pārtraucis pretdarbību.
Tāpēc tiesa atzīst, ka apsūdzētais, aizstāvoties no uzbrukuma, nav pārkāpis nepieciešamās aizstāvēšanās robežas.
Cietušais pats pārkāpis likumu
Ņemot vērā tiesā noskaidroto, A. Jermacāne uzskata, ka paša Martina rīcība vērtējama kā Ceļu satiksmes likuma 19. panta trešās daļas rupjš pārkāpums. Šajā pantā teikts, ka ceļu satiksmes dalībniekiem jārīkojas tā, lai neradītu satiksmei bīstamas vai satiksmi traucējošas situācijas un nenodarītu zaudējumus.
Tiesnese neatzīst arī kā pamatotu Martina apgalvojumu, ka viņam bijušas tiesības apturēt apsūdzētā vadīto transportlīdzekli, jo viņam kā juridiskās profesijas cilvēkam bija jāpārliecinās par tā cilvēka adekvātumu.
Gribējis noskaidrot, kāpēc viņš ir tā rīkojies un kāpēc apdraudējis viņa dzīvību, nelaižot viņu garām…
Transportlīdzekļa vadītājam ir pienākums apturēt transportlīdzekli tad, ja policijas darbinieks, robežsargs vai muitas amatpersona dod norādījumu – Martins nav neviens no viņiem.
A. Jermacāne arī nespējusi noticēt, ka Valdis braucis ar 10 km/ h un neļāvis sevi apdzīt. Ja tas tā arī būtu bijis, Martinam bija tiesības par to ziņot Valsts policijai, nevis pašam rīkoties.
“Cietušais atzina, ka zinājis, ka šādu pārbaudi veikt viņam nav tiesību, paskaidroja, ka ir juridiskās profesijas pārstāvis. Tāpēc šāda cietušā rīcība ir vērtējama ne tikai kā tīšs rupjš ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums, bet arī kā rupjš jurista ētikas pārkāpums, jo juristu ētikas kodeksā ir teikts, ka profesionālajā un privātajā dzīvē juristam ir jāatturas no rīcības, kas var izsaukt šaubas par viņa cieņu, godīgumu un taisnīgumu,” piezīmē A. Jermacāne.
“Cietušā rīcība [..] neapšaubāmi varēja izraisīt apsūdzētajā stipru satraukumu un apdraudējuma sajūtu, ko apsūdzētais nosaucis par šoka stāvokli.
Tas saskan arī ar cietušā liecību, ka tad, kad apsūdzētais piegājis pie viņa, izskatījies, ka apsūdzētais ir afekta stāvoklī.
Tāpēc tiesa atzīst, ka cietušā žestikulāciju, pretenziju izteikšanu, strauju pienākšanu tuvu klāt no savas automašīnas izkāpušajam apsūdzētajam, mēģinājumu viņam iesist, apsūdzētais pamatoti uzskatīja par reālu uzbrukumu, kas apdraud viņa veselību, un centās sevi pasargāt no šāda kaitējuma nodarīšanas.”
Līdz ar to tiesa atzina par pierādītu, ka apsūdzētais Valdis miesas bojājumus Martinam nodarījis, atrodoties nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, tāpēc kriminālprocess pret Valdi jāizbeidz. Šo lēmumu gan var pārsūdzēt apgabaltiesā.
Ar mani abi konfliktā iesaistītie gan bija nerunīgi. Martins vispār atteicās par konkrēto lietu runāt, bet Valdis apstiprināja, ka patiešām aizstāvējies, nezinājis, kas uzbrucējam padomā, un ka sieva bijusi lielā šokā – viņa vienīgā kļūda, ka uzreiz nebraucis uz policiju rakstīt iesniegumu. Ja būtu aizbraucis, kriminālprocess pret viņu netiktu uzsākts. Uz policiju uzreiz aizbraucis Martins, un Valdis uz turieni izsaukts nākamajā dienā jau kā aizdomās turamais.
