Kas var sāpēt mugurā? Skaidro neiroķirurgs 0
Autors: Regīna Olševska, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”
Muguras sāpes ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc pacienti vēršas pie ārsta, un biežākais darbnespējas iemesls cilvēkiem līdz 45 gadu vecumam. Ja sāpju cēlonis meklējams mugurkaulā vai citās muguras struktūrās, viens no efektīvākajiem risinājumiem ir blokāde – medikamentu ievadīšana pēc iespējas tuvāk sāpju izraisītājam.
Kas var sāpēt mugurā?
Muguras sāpju cēlonis var būt gan deģeneratīvas izmaiņas, gan muskuļu savilkumi, piemēram, nepareizas fiziskās slodzes vai stājas izmaiņu dēļ, gan nospiesti nervi vai to iekaisums, gan ar muskulosketetālo sistēmu nesaistītas slimības (nieru, mazā iegurņa, onkoloģiskās) un pat psihoemocionāli cēloņi, piemēram, ilgstošs stress.
Neiroķirurgs Jānis Šlēziņš skaidro, ka muguras sāpes tiek iedalītas trīs kategorijās: akūtas, kuras ilgst līdz trim mēnešiem, subakūtas – no 3 līdz 6 mēnešiem un hroniskas – ilgāk par 6 mēnešiem. Tās var iedalīt pēc zonām, piemēram, sāpes krustu un jostas daļā, sāpes krūšu daļā, sāpes kakla un spranda daļā. Akūtu muguras sāpju cēlonis nereti ir muguras dziļā muskulatūra – muskuļu šķiedru sastiepums, plīsums, kas radies fiziskas piepūles vai traumas rezultātā. Tās ir lokālas muguras sāpes, kuras neizstaro uz kājām vai rokām un pastiprinās kustību laikā.
Bieži vien muguras sāpes izraisa izmaiņas mugurkaula struktūrās: fasešu vai skaroileālajās locītavās, starpskriemeļu diskos, nospiestas nervu saknītes, mugurkaula jostas daļas stenoze (sašaurinājums), nestabilitāte jeb patoloģisks kustīgums starp diviem skriemeļiem, kura dēļ var tikt nospiestas nervu saknītes, osteoporotiski lūzumi. Turklāt vienam pacientam ar muguras sāpēm var būt vairākas veselības problēmas.
“Visbiežākais muguras sāpju cēlonis – ap 40% gadījumu – deģeneratīvas izmaiņas fasešu locītavās. Tās ir mazas locītavas starp muguras skriemeļu izaugumiem. Ja locītavai ir pārāk liela slodze, tā deģenerējas un kļūst sāpīga. Šīs sāpes var izstarot arī uz cirksni, gūžu, augšstilbu, bet parasti ne zemāk par ceļa locītavu,” skaidro neiroķirurgs.
Muguras lejasdaļas sāpes var izraisīt deģeneratīvas izmaiņas sakroileālajās jeb krustu locītavās, kuru biežākais cēlonis ir osteoartrīts. Arī šīs sāpes izstaro uz kājām.
Izplatītas ir arī starpskriemeļu disku izraisītas jeb diskogēnas sāpes. Disks pats par sevi nesāp, jo tur nav nervu, taču deģeneratīvu procesu rezultātā diska ārējais, fibrozais gredzens var plīst un mīkstais kodols izplūst, nospiežot nerva saknītes. Starpskriemeļu diska trūce jostas daļā izraisa asas, šaujošas sāpes kājā, kuras parasti ir daudz stiprākas par muguras sāpēm un kuras provocē kustības.
Bīstams simptoms ir muskuļu vājums, kas liecina par izteiktu nerva nospiedumu.
Mugurkaula jostas daļas stenozes gadījumā sašaurinātajā vietā ir nospiestas nervu saknītes un traucēta asinsapgāde, tāpēc fiziskās slodzes laikā, kad organisma prasības pēc skābekļa pieaug, muguras jostas daļā un augšstilbos parādās išēmiska rakstura sāpes, kuras miera stāvoklī izzūd.
Blokāde nav panaceja
Ja pacients ilgstoši lieto pretsāpju zāles, kuras tomēr nepalīdz, nākamais solis ir blokāde – medikamentu injicēšana. Blokādes mērķis ir atrast sāpju izejas punktu, piemēram, nospiestu vai iekaisušu nervu, lai turp nogādātu pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļus (steroīdus). Piemēram, ja plīsis starpskriemeļu disks, blokādes mērķis visupirms ir novērst nerva nospieduma izraisīto apkārtējo audu iekaisumu. Kad tas novērsts, izzūd arī sāpes. Lai medikamentus varētu ievadīt ļoti precīzi, blokādes tiek veiktas vizuālās diagnostikas – datortomogrāfijas, fluoroskopijas, rentgenoskopijas vai ultrasonogrāfijas – kontrolē. Dažkārt tiek izmantota kontrastviela, lai procedūras laikā ārstam būtu redzami asinsvadi un citas mugurkaula struktūras, kas atrodas ap muguras smadzeņu kanālu, kā arī adatas lokalizācija – tas rada papildu drošību.
Pastāv vairāku veidu blokādes, piemēram, epidurālā, fasešu jeb starpskriemeļu locītavu, sakroileālās locītavas, muskuļu trigerpunktu jeb savilkto muskuļu sāpju mezgliņu blokāde. Viena no visbiežāk lietotajām ir epidurālā blokāde. Piemēram, mugurkaula jostas daļas epidurālā blokāde ir efektīva pēcoperācijas sāpju, kā arī traumas izraisītu muguras sāpju, radikulopātiju, muguras lejasdaļas sāpju sindroma, spinālās stenozes, diska trūces vai protrūzijas izraisīto sāpju ārstēšanai.
To, kura blokāde pacientam nepieciešama, cik bieži, kā arī medikamentu sastāvu un devu nosaka ārsts, vadoties pēc iepriekšējo izmeklējumu rezultātiem, pacienta vecuma, blakusslimībām, ikdienā lietotajiem medikamentiem un citiem faktoriem. Visbiežāk blokādes veic kursa veidā. Piemēram, epidurālo blokādi, lai samazinātu hroniskas muguras sāpes, kas izstaro arī uz kājām, parasti veic trīs četras reizes. Ārstēšanas kurss maksimālo rezultātu sasniedz 1–1,5 mēnešos. Pēc tam pacients ilgāku laika periodu var mazāk lietot pretsāpju zāles vai vispār pārtraukt to lietošanu. Efekta saglabāšanās katram pacientam ir individuāla – no 6 līdz 10 mēnešiem vai pat ilgāk. Šajā periodā svarīgi sākt rehabilitāciju, lai efekts saglabātos pēc iespējas ilgāk. Taču var būt arī tā, ka blokāde nepalīdz.
Ja diennakts laikā sāpes nemazinās, atkārtoti veikt blokādi nav nozīmes.
Blokādes veic algologs jeb sāpju ārsts, neirologs, neiroķirurgs vai vertebrologs, izmantojot lokālo anestēziju. Lai nodrošinātu sterilitāti, procedūra notiek dienas stacionārā. Pēc manipulācijas pacients var doties mājās, pirms tam kādu brīdi paliekot medicīnas iestādē, jo var parādīties blakusparādības, piemēram, sirdsdarbības traucējumi, alerģiska reakcija, trauksme, reibonis, svīšana, slikta dūša, asinsspiediena svārstības (parasti pazemināšanās).
“Fasešu locītavu blokāde rentgena kontrolē vienlaikus ir diagnostiska un ārstnieciska. Tās laikā locītavas apvidū ar adatu tiek ievadīts anestētiķis kopā ar steroīdu preparātu. Iedarbība parasti ir tūlītēja – pieceļoties pacients konstatē, ka sāpes ir noņemtas kā ar roku. Tas apstiprina diagnozi. Efekts saglabājas vairākus mēnešus, kas ļauj pacientam sākt ārstniecisko vingrošanu,” uzsver Jānis Šlēziņš un piebilst, ka blokāde fasešu un sakroileālo locītavu izraisīto, kā arī citu muguras sāpju gadījumā ir tikai īstermiņa risinājums. Jāturpina izmantot fizioterapiju, fizikālās medicīnas un citas metodes vai jāpieņem lēmums par labu operācijai, kura novērsīs vai mazinās sāpes uz ilgu laiku.
Der zināt
• Hronisku muguras, muskuļu un locītavu sāpju gadījumā pacientiem pieejamas valsts apmaksātas blokādes (valsts apmaksājamo manipulāciju sarakstā iekļautas infiltrējoša blokāde, blokādes nervu kanālos, epidurālas un peridurālas blokādes).
• Jo agrāk vēršas pēc palīdzības, jo lielāka iespējamība, ka sāpes pāries. Akūtu sāpju gadījumā pozitīvu efektu var panākt jau ar 1–2 blokādēm, nepieļaujot, ka tās kļūs hroniskas.
• Blokāžu kursa laikā pilnībā atbrīvot cilvēku no ilgstošām muguras sāpēm ir gandrīz neiespējami. Par panākumu uzskata to samazināšanos par 50 procentiem.
• Blokādi neatkārto, ja pirmā nav devusi jūtamu efektu.
• Pirmā epidurālā blokāde veikta 1885. gadā ASV.
