Durbes pils vēstures likteņgriežos 0
Rakstu sērijā par nozīmīgām Latvijas kultūras mantojuma vērtībām, kuras būtiski apzināt un izcelt, tuvojoties Latvijas simtgadu svētkiem, šoreiz – par Tukuma novada Durbes pili (Herrenhaus Durben).
Svarīgi apzināties, ka mūsu tautas vērtību ceļš sācies jau daudzus gadu simtus pirms valsts dibināšanas. Visā Latvijas teritorijā, ik ciemā, apdzīvotā vietā un pilsētā ir kāda daļa no mūsu kopējām atmiņām, kopējā kultūras mantojuma. Latvijas pilis un muižas vairāku gadsimtu ilgajā mūžā ar savu pamatīgumu un reizē smalkumu ikdienai piešķīrušas vertikāli. Kaut gan šo celtņu arhitekti un būvuzraugi lielākoties bija Vāczemes vācieši, mūrnieki, daiļkrāsotāji un galdnieki daudzviet bijuši latvieši un citu tautību vietējie amatnieki. Senās vācu kungu mājas ir piemineklis arī latviešu darba tikumam, kvalitātei un ilgmūžībai. Līdz ar to šīs ēkas nav tikai apliecinājums tam, cik grūti latvietim bijis kalpot.
No Mēdemiem līdz Rainim
Tukuma novada Durbes pils centra apbūves sākumi zināmi no 17. gs. kā turpat netālu esošās Šlokenbekas muižai piederošās pusmuižas saimniecība. Kungu māja celta 18. gs. pirmajā pusē un sākotnēji bijusi viena stāva būve. Dažus gadu desmitus vēlāk ēka papildināta ar abām sānu piebūvēm (flīģeļiem) un otro stāvu. 1820. gadā pēc arhitekta Berlica projekta tika pabeigta pārbūvētā fasāde un izbūvēts portiks, pilij līdz mūsdienām saglabājoties kā izcilam Kurzemes klasicisma paraugam. Saimnieciskās būves veidotas simetriski ap parādes pagalmu, gluži tāpat kā lielākajā daļā tā laika Latvijas muižu centru. Muiža vairākkārt mainījusi saimniekus, no kuriem Durbes baltvācu vēsturē lieliem burtiem ierakstīti divi – grāfs Mēdems, kura vadībā notika pašreizējā skata izbūve, un baronu fon der Reku dzimta, kuri līdz pat agrārreformai bija kompleksa pēdējie īpašnieki.
1922. gadā Latvijas Valsts zemes fonds Durbes muižas kungu māju (pili), klēti, kā arī daļu parka un augļu dārza nolēma piešķirt dzejniekam Rainim. Atlikušo daļu – pagrabu, riju, pirti, stalli, laidaru, kalpu māju, ratnīcu un šķūni, kā arī lielo dīķi un aptuveni 50 ha zemes – nolēma iznomāt. Pārējo muižas centra zemi nodeva pilsētas paplašināšanai. Tomēr dzejnieks aptvēra ar īpašumu saistītās praktiskās rūpes un jau no nākamās vasaras pili nodeva izmantošanā Skolotāju savienībai, iesakot to izmantot kā atpūtas namu skolotājiem un viņu ģimenēm. Starp Raini un Skolotāju savienību tika noslēgts rakstisks dāvinājuma līgums ar nolūku “tur ierīkot vispārībai pieejamu tautas muzeju ar Raiņa un Aspazijas darbiem, dzīves apskatiem, tautas bibliotēku, teātri brīvā dabā, kā arī dāvinājuma objektu izlietot tautas darbinieku audzināšanai un atpūtai”.
1927. gadā Skolotāju savienība, Skolotāju slimo kase un Bērnu draugu biedrība aizsāka bērnu kolonijas un sanatorijas ierīkošanu pilī. Dažās telpās 1929. gada rudenī atklāja Raiņa un Aspazijas muzeju, kas pastāvēja līdz trīsdesmito gadu vidum, kad lielāko krājumu daļu pārveda uz Rīgas Pedagoģisko muzeju (mūsdienu Rakstniecības un mūzikas muzeju).
Pildot noslēgto līgumu ar Raini, parkā notika dažādu svētku svinēšana, no kuriem vēsturiski svarīgākie bija 1928. gada Tukuma apriņķa Pirmie Dziesmu svētki un 1937. gadā režisora Lindes iestudētā Raiņa luga “Jāzeps un viņa brāļi” ar Tukuma aizsargu pulka štāba rotas piedalīšanos.
Visai Eiropai vērtīga kultūrvide
Otrā pasaules kara laikā 1943. gadā pilī bija iekārtots hospitālis vācu karavīriem. Tūlīt pēc kara beigām pilī atkal ierīkoja sanatoriju, ko vēlāk pārveidoja par tuberkulozes slimnīcu un atpūtas namu. Līdz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai pilī darbojās rehabilitācijas slimnīca.
1991. gadā Durbes muižas centru piešķīra lietošanā Tukuma muzejam, un 1997. gadā ar pašvaldības un Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu tika uzsākti plaši Durbes pils remonta un restaurācijas darbi. 2009. gadā atklāja atjaunoto ēku. Durbes pils pastāvīgajā ekspozīcijā redzama daļa no 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma baltvācu kultūrvides, radot priekšstatu par tā laika muižu kā attīstības centru un muižas sistēmas ietekmi uz politisko, sociālo un kultūras dzīvi Latvijas laukos. Pils vēsturiskajos interjeros izmantoti daudzi autentiski priekšmeti. Īpaši pieminama vismaz 150 gadus veca fon der Reku ģimenes jaundzimušo kristāmkleitiņa, ko muzejam dāvinājis pēdējā Šlokenbekas-Durbes īpašnieka dēls Vilhelms. Šajā kleitiņā kristīti majorātkunga Matiasa fon der Rekes pēcnācēji līdz pat 1939. gadam Latvijā un vēlāk pēckara Vācijā.
Atjaunoto Tukuma novada Durbes pili ir svarīgi izcelt ne tikai kā būtisku novada vēstures pieminekli, bet arī kā visai mūsdienu Latvijai un Eiropai vērtīgu kultūrvidi, kuru tās darbinieki un pašvaldība saglabā un kopj nākamām paaudzēm.
Raksta tapšanā izmantoti Tukuma muzeja materiāli
Uzziņa
Līdz Pirmajam pasaules karam baronu fon der Reku dzimtai 12 muižās Kurzemē piederēja 25 461 hektārs zemes.
Latvijas valstī kopumā 1920. gadā agrārreformas sākumā tika uzskaitīts gandrīz 2000 muižu, pusmuižu un mācītājmuižu saimniecību.
Valsts zemes fonds reformas gaitā no bijušajām muižu saimniecībām ieguva 3 396 815 ha zemes jeb 51,5% lauksaimniecībā izmantojamo zemju kopplatību.
