Dūra mātei, dūra skolotājai! Vai no šīs nelaimes varēja izvairīties? 76
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Skolotāja, kas septembra beigās Liepājā saņēma astoņus naža dūrienus no savas audzēknes, ir izrakstīta no slimnīcas un turpina ārstēties mājās. Šokējošais notikums radījis jautājumus par to, vai no šīs nelaimes varēja izvairīties, vai skolai ir jāzina par skolēnu veselības problēmām un kā pasargāt skolotājus.
Atšķirībā no citiem gadījumiem, kad skolotāji par skolēnu verbāliem vai pat fiziskiem uzbrukumiem publiski neizsakās, šoreiz zināms, ka cietusī ir Liepājas Valsts tehnikuma skolotāja Ilze Elizabete Romančenko, kura sniegusi arī intervijas masu medijiem. Pirms dažām dienām savā ierakstā vietnē “Facebook” viņa gan norādījusi, ka nevēlas vairs iztirzāt notikušo.
Tomēr no pašas pedagoģes iepriekš stāstītā zināms, ka 24. septembrī, sestdienā, kad skolotāja gatavojusies vadīt nodarbību mākslas studijā, tur ienāca audzēkne, kurai I. E. Romančenko ir grupas audzinātāja tehnikumā.
Sešpadsmitgadīgā meitene uzbrukusi skolotājai no muguras un sākusi durt, vienlaikus aizspiežot muti un sakot “kušš”.
Skolotāju, kura ir pārliecināta, ka audzēkne gribēja viņu nogalināt, paglāba tas, ka viņai izdevās izkļūt uz ielas, kur garāmgājēji izsauca ātro palīdzību un policiju. Slimnīcā viņa ievietota intensīvās terapijas nodaļā, bet nākamajā dienā pārvietota uz ķirurģisko nodaļu.
Jāņem vērā, ka šis gadījums neietilpst kategorijā, kā dažkārt sabiedrība mēdz spriest, proti, par “izlaistajiem, neaudzinātajiem bērniem, kuriem ir pārāk daudz tiesību, bet maz pienākumu”. Liepājas Valsts tehnikuma audzēkne, jau iepriekš ārstējusies psihoneiroloģiskajā slimnīcā, lietoja medikamentus, tiesa, trīs dienas pirms uzbrukuma zāles neesot dzertas.
Uzbrukums skolotājai gan notika ārpus skolas un stundu laika, tāpēc ir pamats domāt, ka teorētiski šādam uzbrukumam pakļauts varēja būt jebkurš: kasiere veikalā, kāds cits pasažieris sabiedriskajā transportā u.c. Līdz ar to jautājums ir arī par visas sabiedrības drošību.
Bija dūrusi arī savai mātei
Policija notikušo atsakās komentēt, ņemot vērā, ka lietā iesaistīta nepilngadīgā. Taču zināms, ka vismaz tūlīt pēc uzbrukuma sešpadsmitgadniece tika aizturēta pēc tam, kad pati pieteicās policijā, un ir uzsākts kriminālprocess.
Zināms arī, ka tas nav pirmais gadījums, kad meitene bijusi agresīva. Tāpēc Liepājas Izglītības pārvaldes vadītāja Kristīne Niedre-Lathere Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē pauda viedokli, ka uzbrukumu varēja novērst, ja vien atbildīgās iestādes būtu sadarbojušās un nodevušas viena otrai informāciju.
Izpētot agresīvās audzēknes gaitas izglītības iestādēs, pārvalde atklājusi, ka pirmās agresijas izpausmes bijušas jau bērnudārzā, taču, pārejot mācīties uz skolu, šī informācija līdzi nenāk, bērns saņem vien apliecību, ka apgūta pirmsskolas izglītība. Taču arī pamatskolā bijusi gan agresija pret pedagogiem, gan cita veida neadekvāta uzvedība, piemēram, skolas sanitārajās telpās.
Nav tā, ka skola būtu notikušo ignorējusi, ar meiteni strādāja atbalsta personāls. Taču, kad meitene mācījās 5. klasē, viņa ar asu priekšmetu uzbrukusi pašas mātei, pēc kā ievietota Jelgavas slimnīcas psihoneiroloģiskajā nodaļā.
No tās gan izrakstīta ar atzinumu, ka nekādu problēmu neesot, agresijas lēkmes izraisījusi pedagoga neelastība. “Tas, manuprāt, ir kliedzoši,” teic K. Niedre-Lathere, acīmredzami nepiekrītot, ka vaina ir pedagogos.
Turpmāk – no 6. līdz 9. klasei – meitene mācījās mājmācībā. Vairs nekādu incidentu nebijis, meitenes vidējā atzīme bijusi astoņi. Tiesa, viņa atbrīvota no 9. klases eksāmeniem, kas gan nav traucējis iestāties tehnikumā. Ģimenes ārsta izziņā, kas iesniegta tehnikumam, teikts, ka meitenei ir hroniska saslimšana, neminot kāda, un ka viņa var apgūt stila un tērpu speciālista profesiju.
Runājot par mājmācības kvalitāti, jāpiebilst, ka kāda no Liepājas Valsts tehnikuma pedagoģēm žurnālistiem atklājusi, ka audzēknes latviešu valodas zināšanas gan bijušas pārāk vājas sekmīgām mācībām.
Audzēkne arī daudz kavējusi stundas – trīs nedēļu laikā nebija apmeklētas 33 stundas.
Grupas audzinātāja vaicājusi par kavējumu iemesliem. Nākamajā dienā sekojis uzbrukums.
Tehnikumam nebija zināms ne par audzēknes psihiskās veselības problēmām, ne ilgstošo mājmācību, līdz ar to sagatavoties darbam ar šādu audzēkni nebija iespējams, teic K. Niedre-Lathere.
Liela spriedze un vecāku pagurums
Publikācijā žurnālā “Ir” gan teikts, ka meitenes māte esot skolotājus rakstiski informējusi, ka meitai ir kods “F21”. Tas nozīmē šizotipiskus traucējumus.
Diagnozes aprakstā cita starpā minēts, ka tie var izpausties kā “dzirdes vai citādas halucinācijas un murgiem līdzīgas idejas, kas parasti rodas bez ārējas provokācijas”. Tas ir pretrunā ar slimnīcas izrakstu, kur minēta pedagogu neelastība.
Latvijas Universitātes profesore, psiholoģe Malgožata Raščevska spriež, ka pusaudzei pāreja no mājmācības uz tehnikumu varēja radīt lielu psiholoģisko spriedzi, taču atbalsts informācijas trūkuma dēļ nav sniegts. Tāpat neviens nav bijis atbildīgs par medikamentu lietošanu.
Pusaudžu psihologs Nils Sakss Konstantinovs norāda, ka
valsts bērniem ar šādām veselības problēmām nav nodrošinājusi nevienu pakalpojumu.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas direktores vietniece Valentīna Gorbunova “Latvijas Avīzei” arī teic, ka vairāk jādomā par atbalstu ģimenēm, kurās aug bērni ar mentālās veselības problēmām. Liepājas gadījumā ģimene bija šķirta, meiteni audzināja tikai mamma. Vai kāds brīnums, ka viņa pagurusi un kādā brīdī nav kontrolējusi zāļu lietošanu?
Rosina grozījumus likumā
Reaģējot uz notikušo, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība iesniegusi izskatīšanai Saeimā grozījumus Izglītības likumā, kas paredz, ka vecākiem jāinformē izglītības iestāde, ja bērns var apdraudēt citu cilvēku drošību, veselību un dzīvību.
Par to, vai virzīt šo priekšlikumu tālākai izskatīšanai, Saeima varētu lemt oktobra otrajā pusē. Savukārt gan Izglītības un zinātnes, gan arī Veselības ministrijai līdz oktobra beigām jāizvērtē, kas būtu maināms normatīvajos aktos, lai novērstu šādu apdraudējumu nākotnē.
Grozījumus likumā atbalsta Liepājas Valsts tehnikuma direktors Agris Ruperts: “Noteikti nepieciešamas izmaiņas, lai izglītības iestādes rīcībā savlaicīgi būtu informācija par šāda rakstura saslimšanām. Profesionālajā izglītībā, apgūstot profesiju praktiskās iemaņas, jaunieši darbojas ar dažādām iekārtām un instrumentiem, kuri, nonākot jauniešu ar mentālās veselības problēmām rīcībā, var apdraudēt kā skolotājus, tā arī grupas biedrus.
Jā, katram indivīdam ir tiesības uz izglītību, bet izglītības sniedzējiem nav pienākums ciest no šādu indivīdu rīcības – kā šajā gadījumā, skolotājai nebija pienākums tikt sadurtai! Arī skolotājas ģimenei, viņas bērniem ir tiesības uz pilnvērtīgu ģimenes dzīvi!”
Direktors “Latvijas Avīzei” arī atklāj, ka agrāk tehnikumā nebija nācies saskarties ar jauniešiem, kuriem būtu šādas veselības problēmas. Ir bijuši jaunieši ar īpašām vajadzībām, ar viņiem izglītības ieguves process ir bijis veiksmīgs. Šie jaunieši ir veiksmīgi tikuši iekļauti izglītības procesā.
Kas notiks tālāk
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas direktores vietniece V. Gorbunova stāsta, ka inspekcijas krīzes komanda jau bijusi Liepājā, kur sniegusi psiholoģisku palīdzību gan tehnikuma audzēkņiem, gan pedagogiem. “Situācija prasīja profesionāli sagatavotu cilvēku sarunu ar pusaudžiem, kā rīkoties šādās situācijās, kā izturēties pret cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām,” teic V. Gorbunova.
Jautāju, vai tas nozīmē, ka audzēkne tehnikumā varētu atgriezties? Uz to V. Gorbunovai nav skaidras atbildes, bet viņa norāda, ka sniegtā informācija var noderēt, tiekoties ar citiem cilvēkiem ar mentālās veselības problēmām.
Kā “Latvijas Avīzei” stāsta Liepājas Valsts tehnikuma direktors A. Ruperts, viņam patlaban nav informācijas par to, kas notiek ar audzēkni, taču izslēgta no izglītības iestādes meitene nav:
“Gaidām informāciju par to, kas notiks tālāk, lai pieņemtu lēmumu par meitenes turpmākajām mācībām tehnikumā.”
Tikmēr par cietušo skolotāju viņš atklāj, ka pedagoģe turpina ārstēties mājās. “Tā kā tika caurdurtas plaušas, jākustas, lai plaušas ventilētos. Slimnīcas apstākļos tas nav iespējams. Par atgriešanos darbā skolotāja patlaban nedomā. Kolēģi satrauc, vai varēs finansiāli nodrošināt nepieciešamo rehabilitāciju: posttraumatiskā stresa tests izmaksā ap 200 eiro, viens plāksteris – 7 eiro. Visas izmaksas skolotāja sedz no savas ģimenes budžeta. Tehnikums ir Izglītības un zinātnes ministrijas tiešajā pakļautībā, tehnikuma skolotāji un darbinieki nesaņem nekāda veida apdrošināšanu.”
Mājmācība? Speciālās skolas?
Jāpiebilst, ka drīzumā Saeima varētu pieņemt arī grozījumus Izglītības likumā, kas paredz, ka gadījumos, kad atkārtoti konstatēta obligātās izglītības vecuma izglītojamā emocionāla vai fiziska vardarbība pret citiem audzēkņiem, pedagogiem, tad izglītības iestādes vadītājs, izvērtējot psihologa, sociālā pedagoga un pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības sadarbības grupas viedokli, var lemt par šī izglītojamā izglītošanos ārpus izglītības iestādes.
Kādā kārtībā notiks šī mācīšanās ārpus skolas, noteikšot Ministru kabinets, bet iecerēts, ka apmācība būšot līdzīga kā mājmācība ilgstoši slimojošiem bērniem.
Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs uzskata, ka uz laiku izslēgt bērnus ar uzvedības traucējumiem no skolas ir sliktākais, ko var izdarīt: “Ja bērnam ir uzvedības traucējumi, tas liecina, ka ģimenes resurss bērna aprūpei jau ir izsmelts, bet, ja tiks pieņemti likuma grozījumi, atbildība par bērna mācīšanos lielā mērā gulsies uz ģimeni. Iedomājamies, šāds bērns trīs gadus sēž mājmācībā, krietni zaudējot sociālās un komunikācijas prasmes, bet kādā brīdī viņš tāpat atgriezīsies izglītības iestādē, piemēram, iestāsies profesionālās izglītības iestādē. Tad atkal brīnīsimies par problēmām, kas rodas.”
Psihiatra ieskatā skolām ir jādod resursi, lai tās varētu sniegt atbalstu bērniem ar uzvedības traucējumiem. “Otra iespēja ir segregēta izglītība, kad mēs saliekam šādus bērnus speciālās skolās. Bet tur būs “slaktiņš”. Tas faktiski nozīmē šādu bērnu norakstīšanu,” uzskata Ņ. Bezborodovs.
Vai skolai jāzina skolēna konkrētā diagnoze?
Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs (attēlā), runājot par situāciju kopumā, nevis konkrēto notikumu Liepājā, pauž uzskatu, ka skolai nav jāzina, ka skolēnam ir, piemēram, šizofrēnija. Tas tāpēc, ka neviena no psihiskajām diagnozēm nepasaka neko par to, cik bīstams sabiedrībai ir konkrētais pacients. “Tas, ka bērnam ir šizofrēnija, autisms vai cita diagnoze, nepasaka neko par viņa iespējamo uzvedību,” skaidro psihiatrs.
Proti, katram slimība izpaužas citādi, turklāt cilvēki uzturas atšķirīgās vidēs, nonāk dažādās situācijās, tāpēc vienam var būt agresijas lēkmes, bet citam ne, viens izdara likumpārkāpumus, bet cits ne. Prognozēt agresijas lēkmes nevarot. Viņš gan atzīst: ja agresija jau bijusi, ir palielināts risks, ka tā atkārtosies, kā arī uzsver, ka uzvedību lielā mērā nosaka vide.
Ja ir agresija, tas liecina, ka vidē kaut kas nav atbilstošs bērna spējām un vajadzībām.
Var censties pielāgot vidi bērnam ar mentālās veselības problēmām, censties atrisināt kādas viņa vajadzības, bet pilnībā novērst agresiju nav iespējams.
Svarīgi izglītot gan sabiedrības locekļus, lai laikus tiktu pamanīti signāli, ka bērna vajadzības nav apmierinātas, un sniegtu viņam nepieciešamo atbalstu, gan skolotājus, kā strādāt ar šādiem bērniem. Psihiatrs teic, ka uzvedības traucējumi bieži saasinās tieši pusaudža vecumā, taču dažkārt tie radušies daudz agrāk, bieži vien jau pirmsskolas vecumā. Svarīgi tos pamanīt un risināt, jo agrīnā vecuma posmā uzvedības traucējumi ir vieglāk novēršami.
Ja nepamana un nenovērš, parasti problēmas saglabājas un pusaudžu vecumā uzvedības traucējumi kļūst smagāki. Tad efektīvu palīdzības metožu var arī nebūt. Uzvedības grūtības var būt dažādu iemeslu, ne tikai psihisku saslimšanu dēļ.
Viņaprāt, lemjot par to, vai skolai jāzina par bērna veselības problēmām, jāņem vērā, ka nav atšķirības, vai bērnam ir psihiskās vai cita veida veselības problēmas.
“To nosaka vairāki normatīvie akti. Piemēram, Latvija ir ratificējusi konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, kas nosaka, ka nav iespējama atšķirīga attieksme, balstoties uz diagnozi. Skaidrs, ka skolai ir nepieciešama informācija par skolēnu veselības stāvokli.
Taču tikai tādā apjomā, kas skar bērnu spējas iesaistīties izglītības procesā un dod skolas personālam ziņu par bērna īpašām izglītības vajadzībām, to, kāds atbalsts viņam nepieciešams skolā. Tāpat skolai būtu jāsaņem informācija par konkrētiem veselības riskiem.
Piemēram, ja bērnam ir cukura diabēts un var iestāties hipoglikēmija, skolai jābūt informētai. Vai, ja bērnam ir sirdsdarbības traucējumi, skolai nav jāzina, kāda ir konkrētā diagnoze, bet jāzina, ka nedrīkst sporta stundās likt pārāk lielu slodzi. Tātad informācija jāsniedz, ja tas ir bērna interesēs.”
Psihiatrs savā praksē pieredzējis, ka bērna psihiskās saslimšanas atklāšana skolā stigmatizē, attieksme ir tāda, ka visas bērna problēmas tiek skaidrotas tikai ar psihisko saslimšanu, risinājumus nemeklējot.
“Statistika parāda, ka likumpārkāpumus biežāk izdara cilvēki, kuriem nav psihisku traucējumu,
kamēr tiem, kuriem tādi ir, ir daudz lielāka iespēja kļūt par noziegumu upuri,” piebilst Ņ. Bezborodovs.
Uz stigmatizēšanas risku norāda arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas direktores vietniece Valentīna Gorbunova. Viņas ieskatā, ja tomēr tiks atbalstīta skolas informēšana, jābūt stingrai kārtībai, kam skolā ir šāda informācija, lai nebūtu tā, ka visa skola zina par bērna veselības problēmām. V. Gorbunova piebilst: mentālās saslimšanas mēdz būt arī skolotājiem. Vai par tām tad arī būtu jāinformē skolēnu vecāki?
