Enerģiskā 84 gadus vecā Elma Zadiņa: vienīgā Latvijā, kas izcili prot pagatavot seno kurzemnieku ēdienu pūteli 21
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Pūteli atceros kā senu launaga ēdienu, ko mamma lielā bļodā nesa uz siena pļavu strādniekiem,” – teic Dundagas pagasta Gavsenes ciema “Jaunsniķeru” saimniece Elma Zadiņa. Diplomētā agronome pēc došanās pensijā savu lauku saimniecību nodevusi dēla pārziņā, un patlaban 84 gadus vecā enerģiskā kundze ir vienīgā Latvijā, kas gatavo seno kurzemnieku ēdienu pūteli, attīstot šo prasmi līdz ļoti augstai kvalitātei.
Latviešu kama
Elma stāsta, ka ideja par pūteļa atdzimšanu meklējama vēl padomijas laikos, kad pēc ekskursijas Igaunijā mājās pārvesti šķietami eksotiskie kamas milti, kuros kopā samalti grauzdēti kvieši, mieži, rudzi, arī zirņi.
“Sajaucu pāris karotes ar kefīru un uzreiz atcerējos savas bērnības garšu! Izrādās, ka igauņu nacionālais ēdiens tas pats kurzemnieku pūtelis vien ir. Tādēļ, kad sākās brīvvalsts laiki, nospriedu, ka šis jādabū gatavs,” stāsta saimniece.
Sekojuši vairāki eksperimenti, kā iznākumā patlaban “Jaunsniķeru” mājās pūtelis tiek likts galdā gan pašu saimei, gan viesu cienastam.
Pūteļa miltus Elma gatavo pati no dēla saimniecībā audzētiem rudzu un kviešu graudiem. Kādreiz ir arī pievienoti kailgraudu mieži no Stendes selekcijas stacijas.
Graudi tiek sutināti, žāvēti un malti. Pūteļa miltus iejaucot skābpiena produktā, piemēram, kefīrā, jogurtā, paniņās vai rūgušpienā, iegūst jogurtam līdzīgu sātīgu dzērienu ar 20% šķiedrvielu saturu un īpašu kaltētas rupjmaizītes garšu.
Senčiem tas bijis iecienīts atspirdzinošs ēdiens vasarā un arī rudens Miķeļos uz jaunās ražas novākšanas laiku. Tikmēr nekāda vaina neesot arī ēšanai ziemā – piešaujot klāt karoti medus un kādu dzērveni, sanāks kārtīgs paēdiens laikā, kad dabisko vitamīnu pamaz.
Dižrausis kā pēc grāmatas
Elma ir viena no Kurzemes puses mājražotājām, kas cep arī dižraušus jeb sklandraušus, turklāt tādus, kur viss kā pēc grāmatas, ne soli neatkāpjoties no pamatreceptes. Kā viss sācies? Pirms nedaudz vairāk kā 30 gadiem, kad juka un bruka kolhozu sistēma.
Tolaik gals pienācis arī platības ziņā vienam no lielākajiem kolhoziem “Dundaga”, tādēļ agronoms vairs nebija nepieciešams. Elmai tuvojās vecuma pensijas laiks, bet, tā kā viss mūžs pavadīts ļoti aktīvi, ar lielu atbildības sajūtu, nevarēja būt ne runas par laisku vaļošanos un atpūtu.
“Augu sešu bērnu ģimenē kā pastarīte un atceros, ka mamma uz svētkiem vienmēr cepa sklandraušus, mums tas bija liels gardums.
Daudz ko iemācījos no mammas, un arī vēlāk vietējās kolhoza ēdnīcas saimnieces pamācīja savus cepšanas knifus.
Kad aizgāju pensijā, nolēmu sākt cept sklandraušus vietējam Dundagas tirgum. Sākumā cepu ar malku kurināmā maizes krāsnī, tad par Eiropas projektu naudu nopirku elektrisko konditorejas krāsni,” stāsta saimniece.
Te jāatgādina, ka jau vairākus gadus sklandrausis Eiropas līmenī reģistrēts kā īpašs produkts ar garantētās tradicionālās īpatnības statusu. Līdzīgi kā itāļu mocarellas siers vai lietuviešu auksti kūpināta desa skilandis.
Lai panāktu sklandrauša iekļaušanu īpašajā reģistrā kā Latvijas nacionālo produktu, neiztika arī bez Elmas līdzdalības. Apstiprināšanas process ilga divus gadus, jo ražotājiem pašiem bija jāvienojas un jākonkretizē produkta receptūra.
Galvenā vadītāja bija Kolkas uzņēmēja sklandraušu cepēja Dženeta Marinska, bet arī Alsungas raušu cepējas aktīvi piedalījās šajā procesā.
“Nereti pircēji uzdod jautājumu: vai šis ir īstais sklandrausis? Tad paskaidrojam, ka pēc reģistra noteikumiem sklandrausim ir jābūt no rudzu miltiem veidotai apakšai, kartupeļu kārtai un burkānu pildījumam.
Īstais nebūs, ja kartupeļi būs jaukti kopā ar burkāniem vai arī būs tikai burkānu pildījums. Vai kartupeļiem un burkāniem liek vēl klāt savas piedevas, tas var palikt pašu saimnieču ziņā,” tā Elma.
Viņa arī stāsta, ka vairākus gadus pašā vasaras plaukumā Dundagā tiek organizēts sklandraušu festivāls. Pērn zināmu iemeslu dēļ tas izpalika, bet ļoti paticis iepriekšējais festivāls, kad Dundagā bija sabraukuši šī amata pratēji no tuvām un tālām vietām un katrs dundadznieks un viesis varēja nogaršot dažādu saimnieču gatavotos raušus.
“Patlaban nav viegli, jo sērgas laiks cilvēkus ļoti ietekmē. Taču pārtika ir lieta, bez kā nevar iztikt. Tirgum gan raksturīgs stipri sezonāls raksturs, lielāks pieprasījums vasarā, kad iepērkas arī tūristi un tālāko jūrmalciemu iedzīvotāji. Sklandrausis nav pirmās nepieciešamības prece kā dārzeņi, gaļa un zivis, tomēr mūsu produkciju pērk, un esam par to priecīgi,” stāsta Elma.
Taujāta par apjomiem, viņa teic, ka ziemā sanāk notirgot ap 60 raušiem nedēļā, bet vasarā, kad rosīgāki tirdziņi, divreiz vairāk. Cena gan nemainoties – sklandrausis maksā pusotru eiro gabalā, bet pūteļa milti – divi eiro par 300 gramu iepakojumu.
Tradīciju turpina
“Man grūti pateikt, vai daudz saimnieču gatavo vietējos tradicionālos ēdienus. Mūsu pusē 2019. gada vasarā pirmo reizi tika organizētas mājas kafejnīcu dienas. Bija iespēja pie sevis mājās vai kā citādi uzņemt tūristus, paēdināt un interesanti pavadīt laiku.
Šis pasākums aptvēra vairākus jūrmalas ciemus, sākot no Dundagas līdz Kolkai. Atsaucība bija liela, un pasākums labi izdevās. Secinu, ka mūspusē ir brīnišķīgas saimnieces, uzņēmīgi cilvēki, kas gatavi darboties, ja ir tāda iespēja.
Ceram, ka kaut ko līdzīgu varētu noorganizēt arī šajā gadā,” domā saimniece.
Elma neliedz savas zināšanas arī citiem, kam par to ir interese, – pie viņas notikušas jau daudzas meistarklases sklandraušu cepšanā.
Bet par nākotni runājot, Elma stāsta, ka mājražošanas biznesā pievienojusies meita Dace.
Viņa apguvusi sklandraušu cepšanas mākslu un arī pūteļa gatavošanas prasmes, tā ka saimniece cer – viņas iemaņas seno kurzemnieku recepšu saglabāšanā tiks pārmantotas arī turpmāk.
