Dundaga – 36,6 °C – ķengurzeme 0
Mūsu žurnāla abonentu vidū lielāko laimestu – vismaz līdz šim! – vinnējis Leons Langmanis. Latvijas Pasta loterijā 2012. gada preses izdevumu abonētājiem viņam ticis ceļojums uz Austrālijas Zelta krastu.
Leons Langmanis pēc gadiem ir pensionārs, bet dzīvesveidā un pasaules izjūtā – īsts perpetuum mobile. Uz tēvamāju, Dundagas novada Sumburciema Mazliepniekiem, pārcēlies pirms divpa-dsmit gadiem, bet pārvērtis sētu līdz nepazīšanai. Arī tāpēc, ka jau ceturto gadu līdzās viņam Rita Podkalne. Novada domē – dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, mājās – mīļotā sieviete, čaklās rokas un arī gādātāja, lai ierastie preses izdevumi tiktu pasūtīti laikus. Ritai visiemīļotākais ir 36,6 °C, un to ar prieku izlasa arī Leons.
Uz žurnāla vāka – ķenguriņus
Leons atceras: – Viendien ņemos ar darbiem, te zvana telefons: esot laimējis ceļojumu uz Austrāliju. Atteicu, ka aprīļa joks janvārī neiederas. Tomēr, kad šo ziņu apstiprināja arī Rita, – neaprakstāms prieks. Līdz šim esmu vairāk ceļojis pa Latviju. Vistālākais, kur būts, – dažas dienas Budapeštā. Šogad bija doma abiem ar prāmi nokļūt līdz Stokholmai.
Emocijās par necerēto prieka vēsti dalās arī Rita:
– Nekad agrāk ceļš līdz mājām nebija licies tik garš. Kad Leons mani sagaidīja, apkampāmies un raudājām. No laimes. Saviļņojums tik liels, ka pēcāk visu nakti negulējām. Smējāmies: to laimes žurnālu nu jāaplīmē ar zelta ķenguriņiem un mūžīgi jātur goda vietā. Tad Leons mazliet saraizējās: viņam – jo karstāk, jo labāk, bet es – vēsuma cilvēks. Kā to svelmi izturēšot?
Divi vienā – arī tā mēdz gadīties
Rita un Leons atzīst: jūtas kā mūža lielāko balvu saņēmuši. Ne tikai tāpēc, ka nu dosies tālā ceļojumā. Vairāk tālab, ka abi jūtas ļoti laimīgi. Jo ir kopā.
Leons: – Tādas sievietes kā Rita ir retums. Lasa veselības žurnālus, bet pati savu pieredzi pat veselības grāmatās varētu izklāstīt.
Īstu puķu valstību ap māju izveidojusi. Vērts redzēt, kā te izskatās vasarā! Sēkliņas kastītēs tiek saliktas jau februārī; gaida, kad sadīgs, ar katru asniņu aprunājas. Es tur nekā nesaprotu, tikai zinu: ja viņa ko dara, prieks tiks arī man.
Tāpat ēst gatavošanā Rita ir nepārspējama. Karbonāde sanāk tik mīksta un sulīga, ka pat nazi nav jāņem. Un kādas plātsmaizes meistaro! Kādus salātus! Visi ēdieni tikai no dabiskiem un tīriem produktiem, bez e-vielām un citas ķīmijas.
Viņa arī no tehnikas saprot. Braucēja – vai dieviņ! Katru dienu uz darbu ar mašīnu. Puteņu laikā, kad laukā tikt var tikai ar rakšanu, jau piecos sešos no rīta esam augšā un lāpstas rokā. Neatceros viņu redzējis saīgušu vai dusmīgu.
Rita: – Es visu laiku no viņa mācos. Katrai lietai mājā sava vieta, katrai vajadzībai – piemērotākais instruments. Autolietas, galdniecība, celtniecība – visu Leons prot, viss sanāk. Neesmu no viņa dzirdējusi vārdus: nevaru, negribu, man grūti. Un vienlaikus – aizkustinoši iejūtīgs pret visu! Viendien zvana uz darbu: mums bērniņi saradušies. Kādi bērniņi? Tavas puķītes sadīgušas. Visam, ko daru, viņš dzīvo līdzi.
Manas sirdspuķes ir petūnijas. Vasarās ziedoši podi visur – ratos, sakārti kokos, pie verandas un malkas šķūnīša. Bet katram ziedam jāizplūc drīk-sniņa, lai spēks neaiziet sēkliņās. Pussimta podiņu jāaplaista. Reizēm vasarā četros no rīta jāceļas, lai pirms darba pagūtu. Nesaucu, bet Leons līdzi – vismaz ūdens šlangu padot.
Darbā visu laiku esmu saskarē ar cilvēkiem. Dažreiz jūtos nogurusi no sabiedrības. Leons – nekad. Tiklīdz uzzina, ka Rīgā vai Ventspilī kas vērtīgs notiks, man jāpošas līdzi. Dažreiz pukojos, taču apdarām darbus un braucam – uz šlāgeraptaujas koncertiem, uz dažādiem kultūras pasākumiem un motociklu parādēm. Katru pavasari priecājamies par ziedošajiem ceriņiem Dobelē. Pēc tam saku viņam paldies, ka mani izcēla un aizveda. Pati sev, ka piekritu. Un Dievam, ka saveda mūs kopā.
Kad satikāmies, es vēl biju citā dzīvē. Bērni lieli, ārēji viss it kā kārtībā, bet dvēsele svaidījās izmisusi. Naktīs lūdzu Visaugstāko, lai paņem aiz rokas un aizved tur, kur vairāk saulītes. Nekad neaizmirsīšu: maijs, laukā viss zied, pie manis domē ienāk sirms kungs – gribot uz balli aicināt. No tā brīža manas lūgšanas pamazām piepildījušās. Sirdī siltums. Abiem. Bērni mūs pieņēmuši, arī visi četri mazbērni.
Zaļajā grāmatā visi punkti svarīgi
Mazliepnieku istabā uz skapīša bilde, kurā Rita redzama vēl vecajā dzīvē. Toreiz viņa svērusi 103 kilogramus, tagad par 30 mazāk. Abi ar Leonu ik pa laikam to apskata.
– Dažreiz skaidri saproti: kaut kas krasi jāmaina, jāiemācās izturēties pret lietām savādāk, tikai vēl īsti nezini, ar ko sākt, – atzīst Rita. – Pagrieziena punkts manā dzīvē iestājās, kad biju beigusi studijas Ventspils Juridiskajā koledžā. Mēģināju saprast, kā atbrīvoties no tā, ko panest vairs nebija jaudas. Un atradu, no kā sākt – beidzot iemīlēt sevi.
Pirmais solis uz jaunās dzīves kāpnēm bija Ziņģītes rīvēšanās, nākamais – veselīgs uzturs.
Ik rītu pirms rīvēšanās izdzeru glāzi silta ūdens, bet pirms došanās uz darbu – vai nu tasi kafijas, vai glāzi svaigi spiestas sulas. Pirmā maltīte man ir divpadsmitos dienā – visbiežāk svaigi kāposti ar mērcīti. Vai ziedkāposti. Arvien mazāk lietoju sāli.
Stingri turos pie paraduma: pusstundu pirms ēšanas un pusotru pēc – nedzert. Arī maltītes laikā ne malciņu šķidruma.
Īstākā ēdienreize man ir tikai vakarā, kad atgriežos no darba. Gatavoju daudz un labprāt, patīk, ka to novērtē, taču pati no visa nobaudu tikai pa mazam kriksītim. Tā izskatīties un justies kā agrāk vairs nevēlos!
No agra pavasara līdz novembrim rīvēšanās vietā man ir rīta pelde. Vakarā peldēšana man neder, akumulatori jāuzlādē no rīta. Tāpēc laikā, kad dienas īsas, pēc norīvēšanās izskraidos basām kājām pa salnotu zāli vai sniegu. Tādos brīžos ar katru šūnu izjūtu, ka beidzot dzīvoju saskaņā ar dabu un sevi. Kā teica kāds paziņa – ekskluzīvi!
Leons: – Manā gaumē rīvēšanās un peldes nav, taču par veselību nesūdzos. Labi gēni. Dzīvē nekad neesmu gurķojies. Jau pēc piektās klases ceļus taisīju. Tiklīdz spēks pieauga, gāju mizot baļķus, ar zirgu vedu uz krautuvi papīrmalku. Pacel stumbru, zvaigznītes lēkā gar acīm, bet saņemies – vari! Tikai laikus jāsaprot, ka nedrīkst savu veselību bendēt. Studenta gados sācis, arī vēlāk pīpēju. Darbā katru gadu vajadzēja pārbaudīt veselību. Daktere noteica: ja gribat būt vesels, metiet pīpēšanu nost! Ar to pietika.
Tagad, kopā ar Ritu – viss veselīgs. Un viss veselībai. Tas nekas, ka katram sava ēšana. Man no rītiem vajadzīgas kārtīgas brokastis, vēlāk sātīgas pusdienas. Ritiņa parasti ir atstājusi tieši man pagatavotu ēdienu. No pavasara līdz pat decembrim dzeru bērzu sulu – tas ir mans īstais eliksīrs.
Bet asinsrites uzlabošanai – kārtīga izdancošanās. Ik pa laikam dodamies uz deju vakariem Ventspilī. Nesen bijām Rīgā, uz balli Mazajā ģildē. Arī mājas svinībās allaž skatos, lai sanāk kārtīga izdancošanās – uzaicinu muzikantus.
Kad diena tā labi pavadīta, gribas parunāties ar savu tuvo cilvēku un likties pie miera. Tad ciešs miegs un nākamajā rītā možs prāts.
