Māris Zanders: Dūmu aizsegs vai tomēr kaut kas vairāk? 1
Starp 19. gadsimta pirmajā pusē Krievijas “augstākajā sabiedrībā” izplatītajām anekdotēm bija arī šāda: “Redzēju, ka jūs sarunājaties ar N. Sakiet, viņš tiešām ir tik stulbs, kā par viņu saka? – Grūti spriest. Mēs sarunājāmies franču valodā…” Brīžiem rodas iespaids, ka būtu vietā “franču valodu” aizstāt ar “politiku”.
Visticamāk, ka dumiķis nav nedz premjers, nedz veselības ministre, un vismaz daļa aiz abiem stāvošo partiju biedriem. Tomēr publiskajā telpā izskanējušo formulēsim saudzīgi, viedokļu apmaiņu par papildu finansējuma atrašanu veselības aprūpes jomai politiskās valodas nepratējiem grūti saprast.
No vienas puses, “Attīstībai/Par” (“AP”) un Ilzes Viņķeles piedāvājums papildu naudu medicīnai sameklēt, palielinot valsts budžeta deficītu, ir no politiskās loģikas viedokļa normāls solis.
“AP” nealkst uzņemties vienīgā “peramā zēna” lomu pēc solījumu mediķiem neizpildīšanas un pēc piedāvājuma izteikšanas var nozarei teikt: mums bija plāns, bet premjers un viņa partija to noraidīja.
No otras puses, izteikt šādu piedāvājumu īsi pēc 2020. gada budžeta pieņemšanas arī ir savdabīgi – pat pieņemot, ka runa ir par iespējamiem 2020. gada budžeta grozījumiem, kas tiktu pieņemti ne jau janvārī vai februārī, bet, teiksim, 2020. gada jūnijā.
Formulēšu citādi. Nekā aplama nav “AP” paziņojumā presei paustajā, ka “pat ES normu burtiska ievērošana ļautu Latvijas budžeta deficītu mazliet palielināt”. Makroekonomiskās disciplīnas ziņā Latvija starp citām eirozonas valstīm uzvedas visnotaļ priekšzīmīgi, bet problēma ir tā, ka valstis, kuras neuzvedas tik priekšzīmīgi un par kurām netiešā veidā “AP” dod mājienu žanrā “ja viņi var, kāpēc mēs nevaram?”, ir tādas kā Itālija (budžeta deficīts šogad 2,4% no IKP), Francija (3,2%), Spānija (2,3%). Ko drīkst “lielie”, ne vienmēr drīkst arī “mazie”. Netaisnīgi? Jā. Un?
Līdz ar to “AP”, kurā ir cilvēki, kuri taču saprot reālos spēles noteikumus Eiropas Savienībā un eirozonā, nevar arī nesaprast, ka budžeta deficītu Latvijai palielināt neļaus, lai gan principā mēs šo palielinājumu varam atļauties. Tātad piedāvājums saprotams vienīgi un tikai kā augstāk minētais politiskā PR risinājums?
Jāteic, ka “diemžēl”, bet ne tikai. Vārds “diemžēl” te lietots tāpēc, ka acīmredzot “AP” un Viņķelei ir pamats uzskatīt, ka Krišjāņa Kariņa apsolītā nodokļu sistēmas pārskatīšana medicīnai nepieciešamās summas nedos. Iemesls skepsei ir.
Atgādināšu, ka šā gada maija sākumā izskanēja ziņa, ka tiks izveidota īpaša komiteja Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāra Ata Zakatistova vadībā, kas tad ar nodokļu reformas jautājumiem nodarbosies. Ir pagājis pusgads, un iemeslu, par kuriem es negribētu spekulēt, dēļ nekur tālu uz priekšu jautājums pavirzījies nav. Izskan kaut kādas improvizācijas, piemēram, par tā saukto digitālo nodokli, kas, nemaz nerunājot par tāda ieviešanas reālo iespējamību Latvijā atrauti no citām ES dalībvalstīm, nebūs avots veselības aprūpei.
Šādā kontekstā nav jābrīnās, ka medicīnas papildu finansējuma meklētāji sāk raudzīties uz lielāku budžeta deficītu nekā naudas avotu nevis tāpēc, ka būtu lielā sajūsmā par tādu, bet tāpēc, ka nav labāku alternatīvu. Var teikt, ka te parādās pretruna, jo teksta autors iepriekšējā rindkopā apgalvoja, ka Eiropas Komisija mums budžeta deficītu palielināt neļaus.
Vai šī grūstīšanās starp diviem koalīcijas partneriem apdraud koalīciju? Nē. Gan “AP” gan “Jaunajā Vienotībā” vadībā ir cilvēki, kuri politikā ir jau krietnu laiku, pazīst viens otra stiprās un vājās puses un apzinās robežas savstarpējai, atvainojos, čakarēšanai. Tomēr skaidrs arī, ka vienkāršu risinājumu nozares finansējuma meklējumos nebūs.