“Dulls es vienmēr esmu bijis!” Latviešu iemīļotais aktieris Uldis Vazdiks šogad svinētu 80 gadu jubileju 5
Dace Judina-Nīmane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Dulls es vienmēr esmu bijis!” …šādus vārdus Uldis Vazdiks, viens no iemīļotākajiem latviešu aktieriem, teica pirms 20 gadiem, kad tikāmies jubilejas intervijai. Spirinājās – nepatīk, ka sveic, saka labus vārdus, nes puķes, slavē. Griboties kā strausam iebāzt galvu smiltīs… Lai labāk runājot lomas – viņš jau neko citu neprotot, kā vien teijāteri spēlēt…
Lācīgi prāvs augums, labsirdīgs bērna skatiens, gaišs humors un rāmi smaidoša runa – tādu viņu atminos no pusduča intervijām Dailē un viesošanās Baltezerā, tāds viņš mūs uzrunā caur savām daudzajām teātra un kinolomām.
Runāt par Uldi, nepieminot Dailes aktieru Vazdiku dzimtu – vecākus Hermani Vazdiku un Vilmu Lasmani, māsu Ilzi Vazdiku –, nav iespējams. Uldis kopā ar vecākiem spēlējis jau pirms savas dzimšanas: tēvs Antiņa lomā uz rokām nesis ne tikai Vilmu – Saulcerīti, bet arī abu gaidāmo dēliņu. Vai gan Uldis varēja izvēlēties citu arodu?
Ilze atceras – lai gan vecāki nekādi neesot veicinājuši atvašu skatuves alkas, tā bija lemts – uzaugot teātrī, mēģinājumu un izrāžu atmosfērā, agri kļūstot patstāvīgiem, ir tikai normāli, ka Hermanim un Vilmai kādā jaukā dienā jādzird: jūsējie iestājušies Dailes studijā!
Bet līdz tam bija niķi, stiķi un delverības – prātīgajam brālim izēstas konfektes un uzliets naktspods (“Nešpetnā daba mums no mātes!”), skolā izsisti elektrības korķi, dumpošanās par tēva vēlējumiem palīdzēt pie jaunceļamās mājas un kopjamā dārza, māmuļas no “pēckara gandrīz nekā” sarīkotās ballītes un jubilejas.
Vēlāk nāca deju vakari būvnieku klubā un Ligera dramatiskā studija. Kur brālis, tur māsa. Abi iestājās leģendārajā Dailes teātra 3. studijā (1959–1962): Smiļģa skrūvītes, pēdējie romantiķi, no kuriem smagajā, pretrunīgajā “Hruščova atkušņa” laikā tika gaidīts jauns radošais pacēlums, taču… “mēs jaunu laikmetu neiesākām, tikai noslēdzām loku” (P. Pētersons).
Kā raksta teātra zinātniece Silvija Geikina, 1959. gada 12. septembrī, uzsākot sezonu, Smiļģis teicis: “Mūsu jaunā studija sauksies – darbnīca. To skrūvi, ko mēs tur apakšā nostrādāsim, ieliksim jaunā būvē.”
Studisti lielākoties bija dzimuši 30. gadu beigās, Otrā pasaules kara laikā – “aizlauztā paaudze”, kam raksturīgs biklums, nedrošība, pašapziņas trūkums un bailes, traģiski ģimeņu likteņi… Daudziem studija kļuva par mājām, jo tur bija siltums, savējie un cita pasaule – krāšņa, tēlaina, drosmīga, jautrības un mīlestības pilna.
Uldim piemita visi dotumi varoņlomām – stalts, liels, blonds, iznesīgs, labs dejotājs. Diplomdarbā (1962) spoži nospēlēja trakulīgo pūtvējiņu Uldi un Figaro, taču gaidītais lomu birums nesekoja – ļaudis, karavīri, sargi, vīri…
Smiļģis novecoja, jaunais Lielais – Pēteris Pētersons – gāja savu ceļu. Ar saviem favorītiem. Bet Ulda raksturlomu atveidotāja un komiķa talants bija spiests gaidīt garus gadus, līdz briedumam.
Teātra zinātniece Rita Melnace saka: “Faktiski tā īsti viņš atraisījās tikai mūža otrajā pusē. Toties tad nāca spožas lomas. Man visspilgtākajā atmiņā – 1989. gads, “Četras dienas jūnijā” un Vazdika atveidotais Ulmanis.”
Bet kinolomu netrūka. “Uldis bija izteikts kino aktieris,” stāsta māsa Ilze. “Ļoti pateicīgs tipāžs, ko neietekmē laiks. Būtu varējis filmēties līdz šai dienai. Viņam bija labas filmas, uzvaras, galvenais – patika filmēties, jo filmā viss ir pa īstam – daba, dzīve, notikumi. Man, vairāk teātra cilvēkam, lomas tapšanā gribas klusumu un četras sienas.”
Radītājs bija lēmis Uldim vairāk nekā 80 skaistu lomu – komiskas, traģiskas, skumjas, jautras, pretrunīgas. Bagātas un raženas. Gruntīgas un omulīgas. Kā pats.
Pēdējā – Vilfreds Bonds “Kvartetā”. To viņš, būdams jau smagi slims, spēlēja kopā ar māsu Ilzi. Aizkustinoši smeldzīga izrāde par četriem skatuves māksliniekiem ar “sarmu matos un uguni sirdī”. Skaista un zīmīga loma. Tāpēc, ka pēdējā… Tāpēc, ka liela, dziļa un ietilpīga. Tāpēc, ka izrādes finālā, fotogrāfiju mijā tika izdzīvots arī paša Ulda mūžs.
Aktieri un cilvēki
Liels, stiprs, labsirdīgs, smaidīgi rūcošs lācis. Atsaucīgs, izpalīdzīgs, sirsnīgs milzis. Miera mika, kura rāmā āriene maldīgi slēpj vella pilnu nebēdni… Ārēji bravūrīgs, iekšēji labsirdīgs – tāds bija viņa radīto tēlu kodols. Savas zemes patriots.
“Dzīve ir nejaušību pilna. Nedomāju, ka vecāki, aktieri būdami, gribētu, lai bērni iet to pašu ceļu. Ne tāpēc, ka profesija slikta, taisni otrādi – ļoti interesanta, reiz saslimis, vaļā netiksi, bet jaunībā nekad nevar zināt, vai no tevis patiesi iznāks aktieris, vai tevi pamanīs, vai atbildīsi repertuāram, vai patiksi skatītājiem.
Sākumā briesmīgi gribējās, lai pazīst. Kas tad vispār ir aktiera alga? Aplausi, skatītāju mīlestība, slava… Sauciet, kā gribat, bet tikai tā var noteikt, kā aktieris esi ko vērts. Ja neviens neaplaudē, puķes nedod, uz ielas neatskatās, nu… No otras puses – kad tevi pazīst visi, apnīk. Bet vispār ir labās un sliktās puses: labā – piemēram, krievu laikā “zem letes” varēja kādu apelsīnu dabūt, sliktā – ja dzīvē misējas, visi krata ar pirkstu,” tā Uldis stāstīja 2001. gadā.
“Man patīk kino. Esmu izteikts reālists: ja ēst un dzert, tad pa īstam, ja kauties – pa īstam, ja bučoties – arī pa īstam! Pa purviem jābrien, zem ūdens jāpeld, dubļos jāvārtās – viss kā dzīvē! Mums ar Pāvulu vairākās filmās (“Melnā vēža spīlēs”, “Ilgais ceļš kāpās”. – Aut. piez.) bijis jākaujas, viņš ar savu smago roku man pāris ribu ir ielauzis.”
Stāstot par veiksmēm un klupieniem, Uldis bija atklāts: “Kāds esmu, tāds esmu, tā arī rakstiet. Ja raksta “kā vajag”, garlaicīgi.” Padomju laikā vairākus gadus viņš tikai filmējies – nesaprašanās ar Liniņu, pārāk iegaršojies šņabis, bēdas ģimenes dzīvē, neizdevies bizness – kafejnīca un autostāvvieta Saulkrastos (līdzsvaru palīdzēja noturēt filmēšanās un darbīgā dzīvesbiedre), atgriešanās teātrī, kur Kārlis Auškāps 1987. gadā iestudēja Čaka “Mūžības skartos”. Bija vajadzīgi īsti vīri. Uldis spēlēja Strēlnieku. Tas bija solis pretī atdzimšanai. Un tad nāca Kārlis Ulmanis liktenīgajā izrādē “Četras dienas jūnijā” (1989) Rīgas pilī.
Par lomu un dzīves netveramo robežu savi stāsti: “Pie automeistara riktēju garāžas vārtus, slinki pļāpājam, pieminu “Nepabeigtās vakariņas”, šis ieskatās vērīgāk un ietaurējas: ā, inspektors Monsons! Kritiķi šo Streiča filmu sauca par viduvējību, bet cilvēkiem traki patika. Man pašam arī.”
Otra loma, kas Uldim sekoja gadiem, – Kārlis Ulmanis. Uzvedumā pilī un filmā. Gājis traki – ļaudis uz ielas, tirgū, veikalā nākuši klāt: “Sveiks, Kārli! Sveicināts, prezident!” Pat aicināts uz Ādažiem kā prezidents vilkt mastā un iesvētīt jauno karogu.
Tādos brīžos allaž atrunājies: jūs jaucat, es esmu Uldis Vazdiks. Taču Ulmaņa loma viņam sekojusi arī vēlāk – filmā “Baiga vasara” ir dažas lakoniskas, skaudras epizodes, arī slavenā runa Radiofonā…
Skatuve, mīlestība, liktenis
It kā pārbaudot Ulda izturību un humora izjūtu, liktenis ar viņu spēlējās – pavisam jauns, tikko pabeidzis studiju, satika Ritu – pirmo lielo mīlestību, nedaudz par sevi vecāku sievieti ar trim mazām meitiņām; ģimene viņas uzņēma kā savējās.
Piedzima Ulda dēls Oskars; vienlaikus teātrī ieviesās “zaļais pūķis”, Uldis nokļuva tā ķetnās. Nācās atstāt teātri. Izjuka ģimene. Izglāba kino un Sniga – deju ansambļa “Daile” dejotāja; abi sapazinās …vēža filmēšanā, pēc diviem gadiem sagāja kopā, dzīvoja Rīgā pie Snigas kopā ar viņas vecākiem un dēlu Jāni no pirmās laulības. Arī Oskars uz brīdi atnācis dzīvot pie tēva, tomēr…
Par dēlu runāt Uldim bija smagi – Oskara laulības ar Raimondu (Vazdiku), dēls Reinis, atkarība no narkotikām, traģiskā nāve Lilastes ezerā… Mūža nogalē Uldim ar Reini izveidojies ciešs kontakts, vectēvs mācījis mazdēlam saimniecības darbus un cieši piekodinājis neiet aktiera ceļu.
“No Ulda vienmēr staroja dāsns, neviltots mierīgums, pie viņa tiecās puķes, suņi, sievietes un bērni, viņam bija siltas un mīļas acis. Uldis bija labsirdīgs, skaidrs cilvēks, kas nekad nevienu netiesāja. Viņa būtība visskaidrāk izpaudās vienkāršos ikdienas darbos un palīdzībā citiem,” Uldi Vazdiku raksturojis Kārlis Auškāps.
Dzīvesbiedre Sniga Silvijai Geikinai atklājusi: “Uldis nebija ļaunatminīgs. Nedusmojās arī uz tiem, kuri viņu pagrūda vai atgrūda dzīves smagajos brīžos. Taču viņam ļoti sāpēja, ja pats kādam nodarīja pāri.” Sievas izpratne palīdzēja pieņemt lēmumu – pēdējos 15 mūža gadus Uldis uz “stiprajiem” vairs neskatījās.
Taču uzvilkt dūmu joprojām kārojās. Diemžēl likteni nepiemānīsi – gadsimta ļaunā kaite vēzis raženo vīru grauza, līdz sagrauza. Trīs nedēļas pirms savas 65. dzimšanas dienas 5. maija rītā pirms saules lēkta Uldis Vazdiks devās spēlēt uz Lielās Skatuves.
Klusuma stūrītis Baltezerā
Kad Vazdiks seniors 50. gados, dabūjis zemes pleķi, iestādīja kartupeļus un, kapeiku pie kapeikas likdams, sāka būvēt māju no skaidbetona, nepārtraukti skubinot dēlu – brauc šurp, strādā, pārņem māju, Uldis to uztvēra teju kā darba nometni, jo jaunam puisim tolaik kārojies kas pavisam cits – balles, mīlestību…
Īstā apjēga un māju sajūta uzradusies ar laiku un briedumu, tad nu Uldis ķēries klāt pa savam – taisījis inventūru, metis laukā vecas grabažas, izzāģējis nokaltušos kokus un krūmus, likvidējis lielāko daļu dobju. Tēvs šausmās saucis viņu par postītāju un dedzinātāju.
Uldis gribējis citādi – viegli, plaši, lai ir zaļš, “tikai kādu pundurābelīti vai ķirsīti, rozes”. Labiekārtojis teritoriju, pārbūvējis māju dzīvošanai aukstajā laikā, uzbūvējis saimniecības ēkas un māsai Ilzei mazu sapņu namiņu, kokos salicis putnu būrus, abi ar sievu iekārtojuši lielu puķudobi. Savulaik pat bijušas 33 šķirņu rozes.
Tikai ne dārzāju dobes! “Kad Sniga žēlojās par zemenēm, teicu – zemeņu laikā tev trīs milzīgus grozus nolikšu, ēd, cik lien, tikai nekādu dobju! Cik nav dzirdēts – gliemeži, lietus, sausums, dūrējs, kodējs – gadu no gada!” Toreiz Ulda lielākais sapnis bija – “milzu laukakmens pie vārtiņiem un apkārt samtenes”!
Baltezerā, Mākslinieku ciematā, pie Vazdiku mājas bija kalta norāde “Vazdiks 7” – zīme, kas atdalīja Lāča un Zaķa (tā Uldis un Sniga viens otru sauca) miera ostu no ārpasaules. Kaimiņos citi mākslinieki – Kreicums, Elksne, Iltneri, Freimanīte, Pauls. Klusi, mierīgi un omulīgi. Mašīnas vēl nebija, ziemas vakaros, apkrāvušies milzu maisiem ar suņu barību, abi cauri sniegiem briduši no pieturas. It kā grūti, bet svētīgi.
Vēl kāds stāstiņš – par kārtību: “Savā šķūnī un garāžā aizvērtām acīm varu ik skrūvgriezi atrast! Katrai lietai sava vieta.” Ulda mīļākais veikals – “štrumentbode”. Abi ar Snigu ļoti respektējuši viens otra privātumu: “Ja Sniga strādā kabinetā, es – pie rakstāmgalda; ja Sniga atpūšas dārzā šūpuļkrēslā, es – savā guļbaļķu “štābā”. Man patīk, ka varam nevis vienkārši slaistīties, bet kaut ko darīt, ik pa laikam viens otram uzsaucot.”
“Uldi, kā jau visus lielus zvērus, nevajag kaitināt. Labs, mierīgs, bet, ja sanikno… Esmu sapratusi – ir sfēras, kurās vienkārši nevajag jaukties, otra raksturs nav jāpārveido. Tad būs miers mājās. Kur viens ir stiprs, otrs vājāks, abi viens otru balsta,” toreiz, gandrīz pirms 20 gadiem tiekoties, teica Sniga.
Uldis piebilda – to jau saprot tikai mūža otrajā pusē. “Nu, kad esam divi vien, īpaši izjūtu, ka tā pusstunda, ko pavadām ceļā no Rīgas uz Baltezeru, patiesībā šķir mūs no pasaules. Te ir miers, un tā ir Dieva dāvana.”
Laikam jau tāpēc maijā ezers pilns simtiem baltu gulbju…
Suņi, kaķi un citi kustoņi
Omulīgā aktiera dzīvē īpaša vieta bija četrkājaiņiem – suņiem Riko, Saro un Džipo, ko viņš dēvēja par “savu itāļu mafiju”. Visi iegādāti kā makanie sargi, bet izauguši par milzu mīluļiem.
Par lielo kaukāzieti Uldim īpašs stāsts: “Viņš man visu dzīvi apēdis: suņu būdu sagrauzis, dzīvžogu noēdis, milzu egli pie vārtiem nočurājis beigtu. Uztaisīju jaunu būdu, apkalu ar dzelžiem, to vairs neapēdīs. Ak tu, lielais Džipo! Biji mazs pūkainītis…”
Ar suņiem gājis visādi. Riko reiz saēdies dārziņam atvestos putnu mēslus, smagi saindējies – gandrīz beigts. Veterinārārsts atnācis, sapotējis, noplātījis rokas – dzīvotājs diez vai būšot, tomēr reizēm gadoties brīnumi, ka saimnieks ar savu enerģiju var suni izdziedināt.
“Riko ievilkās žogmalē gulēt, suņi jau lien nomirt kaut kur prom no mājām. Es sievai teicu – viss, eju gulēt pie suņa! Divas naktis nogulēju žogmalē, apkampis savu Riko, un galu galā – suns vesels gan!”
Cits stāsts par balto kaķi Minci, kuru Sniga sīciņu, apsiekalotu un apkošļātu atradusi rožu dārzā, precīzāk, lielā kaukāzieša mutē, un kurš izaudzis par milzīgu, pūkainu runci, dodas rokās tikai Uldim un Snigai… Vēl cits – par Arābijas strazdu un viņa sievu…
Ilzei, Ulda māsai, gan drusku cita versija par dārzkopību un dzīvniekiem – brāli, kā jau Dvīni, nereti vadījušas mirkļa emocijas, nevis vēss prāts un sistemātiska rīcība, vispirms paļāvies impulsam un tikai pēc tam domājis, ko darīt tālāk. Agrāk viņa bieži braukusi uz Baltezeru, arī pašai paticis rosīties pa dārzu un piepalīdzēt saimniecībā.
Diemžēl nu, pēc Ulda un Snigas aiziešanas mūžībā, liktenis pajokojies, un Hermaņa celtā Vazdiku dzimtas māja vairs nepieder ģimenei. “Esmu sapratusi vienu – dzīvē jābūt juridiski izglītotam, mācīties nekad nav par vēlu,” noteic Ilze. Tagad viņa mājo nelielā dzīvoklītī Stabu ielā netālu no Dailes teātra.
Toties Vazdiku dzimtā loks noslēdzies: Ulda mazdēlam Reinim piedzimis dēliņš, kam dots Hermaņa Vazdika vārds – novembrī būšot jau divi gadi!
Vizītkarte
Uldis Vazdiks
• Dailes teātra un kino aktieris
• Dzimis 1941. g. 27. maijā Rīgā aktieru Hermaņa Vazdika (1906–1994) un Vilmas Lasmanes (1917–1991) ģimenē. Māsa – Dailes teātra aktrise Ilze Vazdika (1943).
• Mācījies Rīgas 3. vsk., Latvijas konservatorijā, Dailes III studijā. No 1962. g. – Dailes teātra aktieris, no 1965.g. – LTDS biedrs. Vairāk nekā 80 lomu.
• Zīmīgākās lomas teātrī – Uldis “Pūt, vējiņi!”, Ulmanis “Četras dienas jūnijā”, Akmentiņš “Ugunī”, Vēju saimnieks “Īsā pamācībā mīlēšanā”, Eidiņš “Tango”, Balūns “Šveikā”, Gregs “Silvijā”, Kosa “Raudupietē”, Aktieris “Hamletā”, Vilfreds Bonds “Kvartetā”.
• Spilgtākās kinolomas – inspektors Monsons “Nepabeigtās vakariņas”, barons “Vella kalpi Vella dzirnavās”, Mārtiņš “Melnā vēža spīlēs”, Valdis “Zem apgāztā mēness”, Būdīgais “Kļūstiet mana sievasmāte!”, zvejnieks Mārtiņš “Ilgais ceļš kāpās”, Mākslinieks “Lietus blūzs”, Vēja puisis “Īsa pamācība mīlēšanā”, Hetvilds “Mirāža”, Miķelis “Vilkatis Toms”, Ulmanis “Baiga vasara”, privātdetektīvs “Kamenska”.
• Miris 2006. gada 5. maijā. Apbedīts Baltezera kapos.
Viedoklis
Labs aktieris, sirsnīgs cilvēks
Teātra zinātniece Silvija Geikina: “Ulda Vazdika ceļš skatuves mākslā bijis līkumoti grumbuļains. Pēc ļoti veiksmīgajām lomām Dailes teātra 3. aktieru studijas diplomdarbu izrādēs 1962. gadā (Uldis Raiņa “Pūt, vējiņi!”, Figaro Bomaršē “Figaro kāzas”) likās, ka jaunu varoņu lomas birs kā no pilnības raga. Viņš bija tik piemērots šādām varoņlomām. Izskatīgs, iznesīgs, skatuviski pievilcīgs. Taču pirmajos darba gados Ulda Vazdika vārdu ieraugām vien nelielās epizodiskās lomās. Nozīmīgāki tēli – Akmentiņš Blaumaņa “Ugunī”, Dombrovskis Putniņa “Kā dalīt Zelta dievieti?”.
Bija jāpaiet vairākiem gadiem, līdz režisori ieraudzīja Ulda raksturkomiķa dotības un sāka viņam uzticēt raksturlomas. Skatītāju un kritikas ievērību izpelnījās kolorītais, īpatnais Eidiņš Mrožeka lugas “Tango” iestudējumā – aiz ārēji padevīga, paklausīga kalpa maskas slēpjas despotiska, nežēlīga kunga būtība, kas gaida izdevību, lai izpaustos, pazemojot citus.
Vēlākajos gados Uldis iepriecināja skatītājus ar humorpilniem, labsirdīgiem večiem – omulīgi lēnīgo Mazbērzu tēvu Blaumaņa “Trīnes grēkos”, vientuļo Gregu Gērnija “Silvijā” – viņa aizkustinošie dialogi ar suni Silviju kā noklīdušas dvēseles alkas pēc mīlestības…
Ulda mūža loma ir Kārlis Ulmanis R. Staprāna lugas “Četras dienas jūnijā” iestudējumā K. Auškāpa režijā 1989. gadā, dziesmotās revolūcijas laikā. Ulda interpretējumā Ulmaņa tēls nedaudz idealizēts un romantizēts. Dramaturgs ir nesaudzīgāks, kritiskāks, nepretošanos un padošanos krievu pārspēkam vērtējot kā mazdūšību un gļēvumu. Uldis Vazdiks radīja traģisku, zemnieciski smagnēju un subjektīvi godīga valstsvīra tēlu, kas noteiktajos vēsturiskajos apstākļos nevar rīkoties citādi.”
Kinorežisors Jānis Streičs: “”Nepabeigtajās vakariņās” Vazdika inspektors Monsons bija laika līnijā viengabalaina loma, spilgts, kolorīts, komiski pozitīvs personāžs, kuram lielākai ticamībai izdomājām negatīvo šķautni – kleptomāniju, tieksmi neapzināti bāzt kabatā sīkumus. Gan toreiz, gan tagad esmu ļoti mierā ar aktieru ansambli un rezultātu.
Ja aktieris ir talantīgs, tad abējādi – gan uz skatuves, gan ekrāna. Te drīzāk jārunā par to, kā viņš izjūt tēlu un tā emocionālo biogrāfiju. Protams, var filmēt gatavu tipāžu, neprasot darboties aktieriski, daudzi režisori tā arī dara. Taču pat nelielu epizodi var nospēlēt atmiņā paliekoši – tāds bija Vazdika lakoniski atveidotais prezidents Ulmanis “Baigajā vasarā”.
Uldis Vazdiks pieder aktieru dinastijai, kurā visi – arī vecāki un māsa – pieprasīti gan teātrī, gan kino. Uldim ir fantastiska faktūra – gleznieciska, fotogēniska, emocionāli piesātināta. Labs aktieris – cauruncauri labs. Un sirsnīgs cilvēks. Saimniecisks, tāds, kurš spēj kaut ko izdarīt pats savām rokām. Viņam dikti patika darīties. Man tādi vīri tuvi.”
