Sandra Vensko: “Pagodinājumi komunistiskajam režīmam ir kā otra āda” 16
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Godalgas un pagodinājumi šobrīd izgaismo sabiedrību, tās noskaņojumu spilgtāk, nekā to vēlētos pati sabiedrība. Divas nozīmīgas balvas – kultūrā un vēstures izpētē – saņēma profesionāļi katrs savā mākslas nozarē, abas tika noraidītas.
Marijas Luīzes Meļķes atsacīšanās no Nacionālās kinobalvas “Lielais Kristaps” norādīja uz problēmu, kas nu izskanējusi jo skaļi it visos medijos un sociālajos tīklos, uzrādot kašķus un strīdus par to, kā problēmas minoritāšu jautājumos risina valsts līmenī, bet balvu, no kuras atsacījās vēsturniece Ineta Lipša nominācijā “Gada vēsturnieks 2022”, rāda pavisam citu kopainu tandēmā “māksla un politika”.
Andreja Upīša tēls soļo pa Rīgu vējā plandošiem matiem, pēckara literatūru slavējot un cildinot, ne soli nesperot, satiek savā ceļā Annu Saksi, pasveicina, nekavējas, jo jāsteidzas tālāk varas koridoros, padomju tēlniecības aizvējā sociālistisko reālismu godinot. Upīša pagodinājumu saraksts gana bagātīgs, vai piemineklis celts cilvēkam vai politiskajam spēkam, kas pārvaldīja padomju laika Latviju?
Ja nebūtu sacelta ažiotāža ap pieminekļiem un to pārvietošanu, daudzi pat nepamanītu, cik iespaidīga figūra bijis cilvēks, ko literatūrā dēvē par ražīgāko autoru.
Nav noslēpums, cik ilgi un kā tapa, kā briedināja cilvēku prātus un uztveri vēsture, ko ilgus gadus veidoja padomju iekārtai uzticīgie un pietuvinātie varas uzklātajam dzīru galdam. Jā – mums patīk komunistes Annas Sakses “Pasakas par ziediem”, bet no apziņas pazuduši literātes romāni, kas slavina dzīves kārtību tolaik, jau pārveidotajā Latvijā.
Ja šodienas acīm raugās uz lielā vārda meistara Andreja Upīša paveikto, tad “Zaļā zeme”, kā arī Sudrabu Edžus “Dullais Dauka” ir literatūra, arī leļļu meistara Arnolda Burova animācijas tēli runā paši par sevi, kad Daukas acīm paveras ilgu zeme, neredzamā ilgošanās pasaule.
Literatūra un nodevas, spēcīgi signāli, dziļas saknes, sabiedrības audzināšana, gatavošana, nogatavināšana – savulaik sociālistisko reālismu mākslā ieauda tik spēcīgi, ka ieviesējus joprojām aizstāv, tas – šodienas fenomens. Neraugoties uz aizliegtās literatūras sarakstiem, latviešu kultūra ārpus padomju varas ietekmes tomēr nepagaisa. Kopš 1955. gada, pateicoties izdevumam “Jaunā Gaita”, šodienas lasītāji var izsekot, izpētīt latviešu literatūras virzienus bez sociālistiskā reālisma uzslāņojuma.
Lai līdzsvarotu neizpētīto un runātu par noklusēto, vēsturniekam vajadzīgs laiks, bet, ja par vēstures izpēti un tās atbalstīšanu jācīnās, atsakoties no balvas, tad kaut kas tiešām valstī nav kārtībā. Līdz šim balvas vairāk vai mazāk ir apbalvojamos aizkustinājušas un sildījušas katra saņēmēja ego. Viedokļu dažādība ielikta kā spogulī atspulgi – ja kāds no pagātnes būtu kultūras un valodas goda šūpulī liekams un skaļi godājams, tad tie būtu divi vīri – Jānis Misiņš un Jānis Endzelīns.
Vēsturiskais netaisnīgums ir palicis neizdiskutēts un sabiedrība turpina aktivizēt pieminekļu neaizskaramības principu, ap vārda mākslu virmo kaismīgas runas un top aizstāvības raksti, ap tēlu virmo grāmatas un autora radītie tēli – savējos sit! Pārtrūkusī vēsturiskā līnija un tās dzēšana no apziņas nav pazudusi.
Joprojām nemierīgi knosās ļaudis, kuriem nepatīk 16. marts kā piemiņas diena leģionāru atcerei, tomēr bez vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas nevar atrisināt arī sabiedrības smagnējos jautājumus.
Nav ērti, nav ērti runāt joprojām, labāk būtu noklusēt un izlikties, ka nekā tāda – kultūras nomaiņas – nemaz nav bijis, nav bijis 1940. gada, nav notikusi rusifikācija, latviešu valodu neviens neapdraudēja un joprojām nekas neapdraud, ir padomju mantojums, kas svētāks par bojā gājušo asinīm karalaukā un badā novārdzinātajiem Sibīrijas plašumos, izraidītajiem no Tēvzemes.
Tik daudz kopīga šajā pieminekļu lietā ar atteikšanos no balvām. Tāpēc nav jābrīnās, ka sabiedrībā joprojām nav vienota redzējuma par minoritāšu tiesībām, ka vēstures izpētei trūkst finansējuma, ka 16. marts nav ērta piemiņas diena.
Pagodinājumi komunistiskajam režīmam ir kā otra āda, pieminekli citādi uztvert nevar. Vai pieminekļi jāpārvieto un balvas tomēr jāsavāc, laiks parādīs. Attālināti, pakāpjoties, ieraugot horizonta līniju.
