Dūla Līga: “Lielākais darbs ir pirms dzemdībām” 0
Turpinām iepazīstināt ar dūlām. Līga Giniborga ir viena no pirmajām dūlām Latvijā, turklāt tā retā, kura ir pilna laika dūla, – tas ir viņas pamatdarbs, turklāt atbalstu viņa sniedz visos darba posmos: gaidībās, radībās un pēcdzemdību periodā. Līga pārsteidz ar to, ka jau pēc 30 gadu vecuma dzīvi apgrieza riņķī – aizgāja no matemātikas skolotājas darba, līdzās dūlu izglītībai ieguva arī vecmātes diplomu un nu jau lēnām praktizē kā mājdzemdību vecmāte.
Vislielākais dzemdību dūlas darbs notiek… pirms radībām. Tad var nonākt līdz dzemdībām, kur svarīgākais ir vienkārši būt klāt, nav nekas aktīvi jādara.
“Un tad, ja veikti priekšdarbi, gatavojoties dzemdībām, nonākam līdz tam, ko apliecina pētījumi – dūlas klātesamība dzemdībās dod vislabākos rezultātus. Dūla sievieti pazīst, mīl kā savu meitu, zina viņas resursus, atslēgas vārdus, kas sievietei dod spēku vai atslābina. Atšķirībā no partnera dūla spēj iedot drošības izjūtu, pat ja vienkārši sēž blakus un ada.
Diemžēl līdzās mediķiem, kas priecājas par dūlu darbu, jo saprot, ka viņiem pašiem būs mazāk jādara, ir arī tādi, kuri nesaprot nepieciešamību pēc šādas atbalsta personas. Viņiem šķiet, ka dūlas jau neko nedara, bet naudiņu saņem. Droši vien nezina neko par mūsu priekšdarbiem,” secina Līga.
Pagājušajā gadā viņa piedalījusies 17 dzemdībās – ar rūpīgo gatavošanos daudz vairāk kvalitatīvi paveikt nav iespējams. Savukārt, ja sadarbība ir aizsākusies diezgan agri, 1.–2. grūtniecības trimestrī, visbiežāk nepieciešamība pēc dūlas dzemdībās zūd: “Tad pietiek ar vecmāti. Ja mani uzrunā pēdējā brīdī, tad atbalsts bieži vien ir it visā – ir gan zināšanu trūkums, gan trauksme, neuzticēšanās sev un mediķiem.”
Līga daudz izglīto vecākus – sagatavo mammu un tēti lielajām pārmaiņām. “Dūla spēj būt ciešās attiecībās, būt iejūtīga, pieņemoša, vairāk klausās, nevis runā. Viņa spoguļo to, kas tik ļoti būs nepieciešams pašiem vecākiem, kad bērniņš būs piedzimis. Netieši, nepamācot esmu iedevusi vecākiem ceļamaizi, kļūstot par vecākiem,” uzsver dūla.
Dzirdēts viedoklis, ka ir saprotams dūlas atbalsts sievietei, kas dzemdē viena, bet ne tādai, kurai līdzās ir vīrs. “Dūla dzemdībās dod drošības izjūtu gan mātei, gan tēvam. Ierāda tētim dažādus knifus, kā viņš var palīdzēt gan mājās, gan slimnīcā, kā pateikt, ka tas vēl tikai sākums, kā noteikt, ka jāsteidzas. Ja tēvs dzemdībās ir satraucies, dūla mazina viņam stresu, gan atbildot uz tēva jautājumiem, gan ierādot, ko un kā vislabāk darīt. Dūla iedrošina tēvus dzemdībās dejot, skūpstīties ar sievu, dziedāt, mīļoties, pateikt mīļus vārdus, paturēt roku.”
Līga atzīst, ka ļoti pielāgojas sievietei, ģimenei. “Visbiežāk labs pamats mūsu sadarbībai ir dzemdību plāns, kuru uzrakstot redzams, cik tālu sieviete ir tikusi un kas viņai nepieciešams. Dzemdību plāns ir process, kurā sieviete top par galvenās lomas izpildītāju, bet pašā sākumā viņa visbiežāk aprak-sta to, ko darīs citi. Sajūtamies droši, un tad pamazām var sākt uzņemties atbildību par savām dzemdībām. Tā ir tā mana kompetence – iedrošināt to izdarīt pašai, nevis apsolīt, ka es un vecmāte izdarīsim visu, lai tu tiktu pie bērniņa un vēl dabiski. Nē, mēs izzinām, ko sievietei nozīmē dabiskas dzemdības, un tad, paļaujoties uz Dievu, sevi un bērnu, to arī realizējam. Es kā dūla esmu blakus – bezgalīgi ticot, ka tieši viņa ar saviem resursiem to var izdarīt. Vienlaikus noteiktās situācijās dūla būs godīga un teiks: klau, izskatās, ka bez medicīnas neiztiksim!”
Piedzīvojot bērniņa nākšanu pasaulē, brīnuma sajūta nezūd. Līga dalās kādā patiesi brīnumainā pieredzē: “Mans 2017. gada brīnums ir Herbertiņš, kurš atnāca pie savas mammas tad, kad visas cerības jau bija zudušas. Četrdesmit trīs gadi, vairākas mākslīgās apaugļošanas, zaudējumi, samierināšanās, pieņemšana… un tad viņš atnāk, tieši tad Dievs dāvā. Joprojām nespēju noticēt. Tomēr tā ir patiesība,” Līga jūtas laimīga.
Viņas atbalsts turpinās pēcdzemdību mājvizītēs, tāpat viņa veic pirtīžas un konsultē zīdīšanas jautājumos. Līga vienmēr ļoti iestājusies par īpašu stundu bērna dzīvē – par pirmo stundu pēc dzemdībām. “Visi mediķi zina, cik svarīgs ir āda–āda kontakts, tomēr realitātē vecākiem joprojām nākas uzstāt, lai bērniņš varētu būt divas stundas uz mammas punča, nevis uz apsildāmā galda, nevis saģērbts un pie krūts, nevis smukajā kokoniņā. Diemžēl mediķu neizdarība un vecāku nezināšana ir plaši izplatīta gandrīz visās slimnīcās.
Pētījumi ir pierādījuši, ka āda–āda kontakts stabilizē bērna elpošanu, kontrolē temperatūru, veicina labāku miegu, veicina zīšanu, samazina stacionārā pavadīto laiku, uzlabo mammas un bērna attiecības. Ne visi vecāki to apzinās un vēlāk cīnās par mammas pienu, saiknes veidošanu vai prasmēm nolasīt bērna rādītās zīmes. Bet var taču citādi! Piemēram, kā tas bija Stradiņos, kur atbalstīju māmiņu, kurai bērniņš piedzima agrāk – 34. grūtniecības nedēļā. Neonatologs ļāva mazulītim atrasties mātei uz punča stundu. Visu šo laiku viņš stāvēja blakus un profesionāli uzmanīja mazulīti, un tikai pēc tam bērniņu pārveda uz intensīvās terapijas palātu,” atceras Līga.
Viņa atgādina tuviniekiem un draugiem, cik svarīgi ir neuzkrītoši parūpēties par sievieti pēcdzemdību periodā, – tā, kā viņa to vēlas. “Mums ir labi saglabājusies raudzībās iešanas tradīcija ar ziediem un dāvanām, bet būt tā pa īstam klāt jaunajai ģimenei ar mīlestības darbiņiem mums ir jāmācās. Uzvārīt un atnest stiprinošu siltu zupiņu jaunajai ģimenei, sakārtot māju, izmazgāt, izgludināt veļu, par ģimenes naudu aiziet uz veikalu – lai mammai ir laiks aprast ar jauno situāciju, lai izdodas zīdīšana, lai tētis viņu vislabāk var atbalstīt ar savu klātbūtni.”
Lasiet arī par citām dūlām:
Dūla Dace: “Sagatavot tam, ka ir dzīve pēc dzemdībām”.
Liepājniece dūla Ilze: “Par tavu bērnu grāmata vēl nav uzrakstīta”
Visvairāk palīdz pēc dzemdībām un slimnīcā. Ko atklāj statistika par dūlām Latvijā
