Dūla Dace: “Sagatavot tam, ka ir dzīve pēc dzemdībām”. 19. martā sākas dūlu nedēļa 0
Dūla ir atbalsts sievietei un ģimenei, topot par vecākiem, un pirmajos mēnešos, esot ar mazuli. Spilgti to pasaka dūla Dace Miezīte: “Tas ir atbalsts sievietes tapšanā par māti – no bērna iecerēšanas brīža līdz laikam, kad māmiņa droši stāv pati uz savām kājām. Dažas kā kumeliņi nostājas uzreiz pēc dzemdībām, bet citas kā ķengurēni vēl ilgi jāsargā somā, līdz sajūtas gana droši.”
Dūla speciāli mācījusies* sieviete (bet ne ārste!), kas sniedz emocionālu, skaidrojošu un fizisku atbalstu, piemēram, maigu masāžu. Gaidot dūlu nedēļu, kas notiks no 19. – 29. martam, iepazīstinām ar dūlu Daci Miezīti. Jaunākajā žurnāla 36,6°C” vai tā elektroniskajā versijā lasiet arī par dūlu Līgu Giniborgu un Ilzi Veski.
Ogrēnieti Daci Miezīti dūlu pulkā zina kā pieredzējušu pēcdzemdību pirts rituāla pirtīžu veicēju un cilvēku ar īpašu talantu – spēju no sirds pieņemt cilvēkus viņu dažādībā izvēlēs, temperamentā, izpausmēs. Kamēr vieniem šī īpašība speciāli jāizkopj (un dūlām tai būtu jābūt vienai no pamatprasmēm – nevērtēt, bet pieņemt), viņai tā ir dabiska.
Daces lielais aicinājums ir apmīļot jaunās māmiņas. “Esmu sertificēta dzemdību dūla, taču visspēcīgāk izjūtu sevi kā pēcdzemdību dūlu. Apmīļoju jaunās māmiņas, palīdzu viņām sarast ar bērniņu un visu jauno un grūti aptveramo. Man tas šķiet ļoti, ļoti svarīgi – punču mammām stāstīt, ka ir dzīve arī pēc dzemdībām. Daudzas ģimenes ļoti gatavojas dzemdībām, un kaut kur pazūd apziņa, ka radības ir viena dzīves diena. Jā, dziļi piepildīta, jā – tāda, kas var atstāt iespaidu uz visu turpmāko dzīvi. Tomēr tikai viena diena. Seko absolūti jauns dzīves posms – dzīve ar bērnu. Dzīve, kas vairs nepieder tev. Nereti sievietes tam nav gatavas. Pārlieku bieži es dzirdu stāstus par to, ka jaunās māmiņas nav apzinājušās, ka zīdīšana un mazuļa aprūpe var aizņemt teju visu diennakti un ka tas viss turklāt jāpaveic ar dzemdībās nogurušu vai pat ievainotu ķermeni, sāpīgām krūtīm, cīnoties ar miega badu un pēcdzemdību skumjām. Realitāte viņas noliek uz lāpstiņām – nav kā glancētos žurnālos,” pasmaida Dace. “Tā nu es gaidību laikā stāstu par reālajām grūtībām, ar kādām var saskarties jaunie vecāki.
Stāstu, kā sev palīdzēt, kā sarūpēt sev atbalsta komandu vēl pirms mazuļa nākšanas pasaulē. Vai esat dzirdējuši teicienu: “Lai izaudzinātu bērnu, vajadzīgs ciems.”? Patiesi, uzskatu, ka ir negodīgi atstāt jaundzimušu ģimeni – tēti, māmiņu un mazuli – vienus pašus ar visu jauno, kas notiek, ar visu pretrunīgās informācijas gūzmu. Sieviete pēc dzemdībām nedrīkst palikt viena. Ja viņas māte un vecmāmiņa ir tālu citā pilsētā, kā tik bieži mēdz būt, ja tuvumā nav pieredzējušas māsas vai draudzenes, kas palīdzētu novīt miera, pārliecības un mīlestības pilnu ligzdiņu, sievietei jāmeklē citas sievietes atbalsts. Te nu es esmu – pēcdzemdību dūla!”
Zināšanas noderējušas arī Dacei pašai. “Es jau biju dūla un stāstīju sievietēm par pēcdzemdību periodu, kad pati gaidīju ceturto bērnu. Nodarbībās allaž mēdzu kautrīgi atgādināt: meitenes, ir tāda laba, sena tradīcija, ko vēlams ievērot, – pēc radībām dzīvot sešas dienas pa gultu un sešas nedēļas ap gultu (pa māju, sētu). Tas ir vislabākais jums un jūsu bērnam. Kad piedzima mans puisēns, bija skaidrs: ja pati nedarīšu tā, kā visām mācīju, būšu nodevēja. Mājdzemdības bija vieglas, jutos teicami, un ceturtajā dienā, kad vīrs pusdienās atnesa ne manā gaumē vārītu griķu biezputru, es gandrīz ar varu nospiedu sevi atpakaļ spilvenos, uzrūkdama sev: guli! Un septītajā dienā… Jā, tā bija maģiska diena! Pamodos un sapratu, ka pasaule ir mainījusies. Sajūta bija tāda, it kā dzemdību laikā smadzenes būtu izjukušas, – mazos gabaliņos kā lego māja. Sešās dienās, kas veltītas tikai sev un mazulim, tās bija salikušās atpakaļ sveikas un veselas – tikai citādas. Nākamā līmeņa smadzenes. Tas varbūt izklausās smieklīgi, taču sajūtas bija tādas, ka tagad es būtu gatava izrakstīt milzīgu karogu, iet uz dzemdību nodaļām, vicināt to un saukt: māmiņas, pēc dzemdībām guliet un zīdiet bērniņu! Jums nav jādara nekas cits! Jūs esat pelnījušas aprūpi cieņā un mīlestībā par to milzu darbu, ko paveicāt, laižot pasaulē jaunu dzīvību! Bet patiesībā tas jau būtu par vēlu. Pēcdzemdību laikam ir jāgatavojas pirms dzemdībām. Tā nu es turpinu stāstīt, jo man rūp, lai bērniņiem būtu iejūtīgas un laimīgas mammas,” uzsver Dace.
Viņa ir arī viena no pirmajām dūlām, kas sāka veikt pirtīžas – pēcdzemdību rituālu, kam pamats aizgūts no mūsu senčiem (starp citu, Dace ir arī folkloriste, un pirtī dažkārt noder arī viņas botāniskās zināšanas). Pirtīžas varbūt vairāk zināmas saistībā ar saru dzīšanu zīdainim – viņš tiek izmasēts ar mammas pieniņu vai maizes mīklu, un no ādas var nākt ārā sari – asi izdalījumi, kas, visticamāk, ir ziedīte, kas sargāja mazuli augļūdeņos, bet kas vairs nav vajadzīga. Patiesībā visvairāk aprūpētās pirtīžās ir mammas.
“Pirtīžas ir mans paldies par jauna cilvēka ienākšanu šajā pasaulē. Paldies bērnam, ka viņš izvēlējies atnākt, ka saņēmies piedzimt. Paldies māmiņai, ka viņa atvērusi savas dvēseles un ķermeņa vārtus šai atnākšanai. Pirtīžas ir mīlestības telpa, kas radīta, lai vēlētu labu mūžu bērniņam un uzpildītu māmiņu laikā, kad viņai nākas atdot vairāk, nekā viņa jebkad iedomājusies. Kad pēc pirtīžām jautāju māmiņām, ko viņas aizvedīs mājās, visbiežāk dzirdu atbildi – mieru.
Man ļoti patīk lolot māmiņas: ar pieskārieniem, vārdiem, dziesmām. Parasti tās ir mūsu tautasdziesmas, šūpuļdziesmas, taču esmu kopā ar māmiņām dziedājusi arī mantras un korāļus, jūtot, ka tieši tie atver un piepilda viņu sirdi. Esmu par laimīgām māmiņām – neatkarīgi no viņu dzīves uzskatiem,” Dace runā no sirds.
Kā pēcdzemdību dūla un zīdīšanas speciāliste viņa daudz konsultē zīdīšanas problēmu gadījumos. “Brīnumaini, cik mēs esam dažādi! Cik dažādas ir bērnu vajadzības! Viens ēd rātni, apzinīgi un ilgi, cits zīž aizgūtnēm, aizrīdamies – nav laika, nav laika, jādzīvo! Kāds negrib krūti ne redzēt. Ir apbrīnojami vērot, kā māmiņas pašas atrod labāko risinājumu sev un bērnam, saņemot informāciju, atbalstu un iedrošinājumu. Es ļoti mīlu sievietes un esmu ļoti augstās domās par viņām – labajām, gudrajām, stiprajām. Manā praksē nav nācies citādas satikt.”
Martā – Dūlu nedēļa
Marta otrajā pusē, no 19.-29. martam visā Latvijā tradicionāli norit Dūlu nedēļa. Šogad tās tēma būs Lielās pārmaiņas. Būs nodarbības par fiziskajām un emocionālajām pārmaiņām sievietes un ģimenes dzīvē, ienākot bērniņam, kā tām gatavoties un pieņemt. Notiks arī vispārīgas zinības par dūlu atbalstu un dažādas praktiskas nodarbības. Tās būs bez maksas vai par samazinātu samaksu visā Rīgā, Liepājā, Talsos, Dobelē, Jelgavā, Ogrē, Siguldā, Valmierā, Preiļos, Rēzeknē un citviet. Vairāk informācijas: www.dulas.lv.
*Uzziņai
Latvijā dūlas mācās speciālos trīsgadīgos kursos. Jāapgūst psiholoģija (gaidību, attiecību ar zīdaini, paša psihes higiēnu u.c.), dzemdību un pēcdzemdību laika fizioloģija un īpašas palīdzošās metodes: punktu masāža dzemdībās, rebozo lakatu izmantošana relaksācijai un daudzas citas.
Teksts: LINDA ROZENBAHA, dūla un portāla Veselam.lv redaktore
