“Dukuri. Ledus karaļi dzīvē” – krietnas latviešu ģimenes stāsts (grāmatas fragments) 0
Ceturtdien notika izdevniecības “Latvijas Mediji” izdotās grāmatas “DUKURI. Ledus karaļi dzīvē” atvēršanas svētki.
Grāmata stāsta par Dukuru ģimenes piedzīvojumiem, kas noris vienlaikus ar spilgtākajiem notikumiem Latvijas sporta vēstures lapaspusēs. Tās autors ir žurnāla “Sporta Avīzes” galvenais redaktors Ingmārs Jurisons.
Grāmata stāsta par krietnu latviešu ģimeni un vienlaikus – jauna sporta veida ienākšanu Latvijā.
Sporta veida, par kuru varbūt kāds pasmīnēs, bet kas pēdējo desmit gadu laikā mums nesis tik daudz saviļņojuma un starptautiski skanīgu titulu kā neviens cits.
Taču stāsts nav tikai par sportu, jo Dukuri ir arī ģimene. Stipra un tāda, kurai gribētos līdzināties.
Ledus karaļi dzīvē izrādās daudzpusīgi un avantūristiski, un viņu ceļš līdz skeletonam nav bijis viegls ‒ kā kāpiens kalnā.
Portāls “LA.LV” saviem lasītājiem piedāvā nelielu fragmentu no jaunās grāmatas:
Par skeletona aizkulisēm
“Ir arī skarbākas metodes, kam vairāk piestāv apzīmējums “krāpšana”, ne vairs vienkārši “blēdības”. Kā, piemēram, manipulācijas ar laika fiksēšanas iekārtām. Par tām Dainis publiski izteicās jau 2010. gadā, vēl pirms Vankūveras spēlēm, kad līdz Soču olimpiskajam farsam bija vairāk nekā pilna četrgade.
“Esmu redzējis, ka skeletonists vēl brauc, bet laika iekārta jau apstājas. Ir trases, kurās ir vairāki punkti un parasti liekos aizlīmē; zinu, tāpēc ka arī Siguldā ir tāda pati Swiss Timing sistēma kā vācu trasēs. Parasti vēršos pie organizatoriem ar lūgumu aizlīmēt liekās starta “acis”. Tāpēc ka ar tām iespējams saīsināt distanci pat par metru.
Startā ir divi laika skaitīšanas varianti, finišā – vairāki. Ar tiem var spēlēties,” jau tolaik bija novērojis Dukurs, norādīdams – nauda, ko lielvalstīs iegulda renes sporta veidos, ir pārāk liela un ambīcijas pārāk augstas, lai pārējā pasaule naivi cerētu, ka atbilstīgā līmenī nebūs pieskaņota arī “investīciju aizsardzības programma”. Arī tad, ja tas prasa noteikumu grāmatu šķērsot slalomā.
“Siguldā kopš tās atklāšanas trases sienās saglabājušies elektronikai paredzētie caurumi. Vācieši, kad atbrauc uz mačiem, ļoti skatās, lai liekās “acis” betonā būtu aizlīmētas un aizdarītas ar sniegu un ledu. Suns zina, ko ēdis…”
Ar laiku nelāgo praksi pārspīlēt savu sienu priekšrocību izmantošanu pamazām pārņēmušas arī citas valstis, kam uzticēts rīkot kādus augstākā līmeņa mačus.
Īpaši olimpiskās spēles. Kanādā par to nācās samaksāt jauna sportista dzīvības cenu, Krievijā – ar dubļos iemītiem olimpiskajiem ideāliem un godīgas spēles principiem.
“Situācija kopumā uzlabojas, taču kaitniecība joprojām atrod savus ceļus un vasaļus arī mūsdienās,” novērojis Dainis. Arī pirms Phjončhanas spēlēm pagājušajā ziemā bija dienas, kad ledus, uz kura palaida sportistus oficiālajā treniņnedēļā olimpiskajā trasē, bija četras piecas sekundes lēnāks nekā tas, uz kāda nācās sacensties mačos.
“Latvieši nav tā ieraduši, tas šķiet nepareizi. Pat ja tajā dienā Siguldā trenēsies tikai bērni, ledus tiks gatavots pēc identiskiem standartiem kā jebkuram Dukuram, vācietim vai krievam. Diemžēl ir vietas un cilvēki, kam norma šķiet pretējais.
Turpat, Phjončhanā, – atbrauc Ferriani, staigā pa trasi, smaida. Tieši tāpat vīri no Trašu komisijas. Un neviens no viņiem nespēj pateikt organizatoriem, ka tas, kas notiek, – tas nav pareizi, nav pieļaujams un jāsaved kārtībā nekavējoties.
Neredz, nesaprot vai negrib saprast – jo tā taču notiek vienmēr. Un nav pieņemts meklēt kašķi. Mana nelaime, ka šīs kaitniecības pamanu, jo, Siguldas ledu piejaucējot, man šajā jomā nācies notiesāt vagonu sāls. Visu redzu un visu saprotu.
Kamēr citu mazo valstu treneri, kuru mērķis ir vienkārši aizbraukt uz olimpiādi, neceļ ne ausi. Varbūt pat iekšēji uzelpo: lēnāks ledus nozīmē, ka viņa sportists šodien varbūt mazāk apdauzīs sānus. Trenera alga taču tāpēc nemainās.”
Protams, nevienam nepatīk, ja viņu pieķer aiz rokas vai aizrāda. Pats Dainis gan prāto – ja to darot bez personiskiem aizvainojumiem, bez lecīguma un par lietu, kašķa neesot. Pats nekad nerakstot iebildes, bet parasti pieaicinot vai nu žūrijas priekšsēdētāju, vai galveno tiesnesi un mierīgā balsī palūdzot sakārtot.
Visi zina, ka Dainis šajā sfērā orientējas ideāli un labāk nemēģināt strīdēties pretī – izredžu šādā argumentu un faktu duelī gandrīz nav.
“Pēc dabas neesmu diplomāts, taču šajās sarunās cenšos nedot emocijām vaļu. Lai gan skaidrs, ka bez manis viņu dzīve viennozīmīgi būtu mierīgāka… Jo spēju pateikt. Un reizēm – diezgan skarbi.
Arī Ferriani esmu pateicis, ko domāju, un neizslēdzu, ka kādā brīdī tas ir atnācis atpakaļ – pirms Phjončhanas olimpiādes bija sajūta, ka mums sūta “sveicienus”…”
