“Dukuri. Ledus karaļi dzīvē” – krietnas latviešu ģimenes stāsts 0
Trešdien notiks izdevniecības “Latvijas Mediji” izdotās grāmatas “DUKURI. Ledus karaļi dzīvē” atvēršanas svētki.
Grāmata stāsta par Dukuru ģimenes piedzīvojumiem, kas noris vienlaikus ar spilgtākajiem notikumiem Latvijas sporta vēstures lapaspusēs. Tās autors ir žurnāla “Sporta Avīzes” galvenais redaktors Ingmārs Jurisons.
Grāmata stāsta par krietnu latviešu ģimeni un vienlaikus – jauna sporta veida ienākšanu Latvijā. Sporta veida, par kuru varbūt kāds pasmīnēs, bet kas pēdējo desmit gadu laikā mums nesis tik daudz saviļņojuma un starptautiski skanīgu titulu kā neviens cits.
Taču stāsts nav tikai par sportu, jo Dukuri ir arī ģimene. Stipra un tāda, kurai gribētos līdzināties. Ledus karaļi dzīvē izrādās daudzpusīgi un avantūristiski, un viņu ceļš līdz skeletonam nav bijis viegls ‒ kā kāpiens kalnā.
Portāls “la.lv” saviem lasītājiem piedāvā nelielu fragmentu no jaunās grāmatas:
“Malā grūtā brīdī nepalika arī ģimenes galva. Kamēr puikas rūcināja motorus un krāja pa simtam, Dainis skeletona vārdā pieņēma lēmumu spert ļoti nopietnu soli – pārdot tapšanas procesā esošo jaunbūvi, kam ar laiku bija jākļūst par Dukuru ģimenes māju. Zeme būvdarbiem Dīķa ielā, turpat netālu no ģimenes tābrīža dzīvesvietas bijušajā Kārļa Marksa, tagad Pulkveža Brieža ielā, savulaik bija iegūta, izstāvot garu rindu un pēc tam izstaigājot arī garumgarus birokrātijas gaiteņus. Pamatkapitāls ēkas celtniecībai – var pat teikt, karadarbības apstākļos…
Bija 1991. gada janvāris. Kārtējā braucienā uz Eiropu, šoreiz uz Šveici, pienākumi bija sadalīti: Rihards Kotāns lidoja uz Maskavu pēc vīzām, bet Dainis tikmēr žigulītī ar piekabi, uz kuras atradās divi bobi, devās ceļā pa sauszemi, lai cīņubiedru sagaidītu Baltkrievijā – Brestā, pie Polijas robežas.
Taču Lietuvā auto apstādināja pretī braucoša mašīna, un pēc brīža Dainim nāsī tika iebāzts automāta stobrs. Oda pēc pulvera. Tikai vēlāk viņš uzzināja, ka bija sākušās sadursmes Viļņā un citās Lietuvas pilsētās – padomju režīma asiņainā agonija…
“Savādi, bet mana pirmā doma tobrīd bija – bobu kastēs taču noglabātas plastmasas kannas ar benzīnu! Ja tās atņems… Jo benzīns bija deficīts,” atceras Dainis.
Uz robežas viņam konfiscēja visu līdzpaņemto naudu ‒ apmēram tūkstoti vācu marku, summu, kas bija paredzētas uzturēšanās izdevumiem Šveicē. Tādēļ, lai tiktu kaut vai pie minimāliem iztikas līdzekļiem, vīri stājās Lodzas tirgū un izkrāmēja uz letes visu, ko vien varēja uzskatīt par ekskluzīvu preci un tādējādi – pārdodamu. Tautās aizgāja suvenīriem paredzētās šokolādes, mašīnas pumpis, žiguļa rezerves riepa…
Nopelnītais ļāva nokļūt galamērķi, kur pievienojās pārējā komanda, kam bija paredzēts piedalīties mačos. Bet viss bija sagriezies kājām gaisā… “To, kas notika Rīgā 20. janvāra vakarā pie Bastejkalna, skatījos televīzijā Šveicē. Sirreālas sajūtas.”
Kad pēc mačiem Dainim uz ielas pienāca klāt kāds nepazīstams vīrs un piedāvāja nopirkt vienu no viņa bobiem, viņš neminstinājās. Turpat notika darījums, turpat skaidrā naudā tika noskaitīta nolīgtā summa, un jau tajā pašā pēcpusdienā Dukurs stāvēja uz kādas Šveices bankas sliekšņa, lai ar PSRS pasi rokās mēģinātu atvērt kontu. Protams, netika aizmirsts par mājās palicējiem, kuri bija piedalījušies boba būvē: kam naudā, kam graudā (populārākais pasūtījums tolaik bija videomagnetofons) ‒ pēcāk dividendes tika visiem. Taču savu daļu vēlreiz vest pāri robežai Dainis negatavojās. Atņemtu.
Galu galā tikpat labi varēja konfiscēt arī bobus. Tāpēc, kad pāris dienu vēlāk tieši tāpat nez no kurienes uzradās pircēji arī otram bobam, turklāt komplektā ar visu piekabi – Dainis bija gatavs! Taču šoreiz līdzās gadījās Rihards, kurš nospieda uz bremzes pedāļa. “Dullais, beidz, mūs Brestā neielaidīs atpakaļ pāri robežai…”
“Noraustījāmies. Nu varu kost pirkstos – skaidrs, ka vajadzēja pārdot.” Tā nu pirkumā ieinteresētie šveicieši, kuri, starp citu, izrādījās Kristera Serģa un Arta Rasmaņa panākumu priekšteči divkārtējie pasaules čempioni blakusvāģu motokrosā brāļi Kristofs un Andreass Hiseri, palika tukšām rokām, bet Daiņa jaunais bankas konts – bez papildinājuma.
Lai vai kā, valūtas kurss tolaik bija tik labs, ka spontāni nākušais kapitāls vēlāk ļāva uzsākt ģimenes ligzdiņas būvniecības darbus Dīķa ielā.
Ēkas projekts paredzēja plašu dzīves telpu, tam laikam raksturīgās apaļās logu arkas – ambiciozu celtni ar vērienu, taču realitāte diktēja savus noteikumus. “Māja bija liela, bet sapratnes maz. Cēlu par kapeikām, pamazām mainot Šveices frankus uz latiem, un katra ārzemju brauciena laikā turpinot tirgot ikrus un alkoholu – tas joprojām bija labs ienākumu avots.”
Darba īpatnības neatšķīrās no tām, ar ko saskārās jebkurš, kurš tajā laikā Latvijā cēla māju. Piemēram, lai tiktu pie gāzbetona, Dainis ar kukuļiem kabatā brauca uz Vangažiem, kur rūpnīcā ražoja šo celtniecības materiālu, un ņēmās pārliecināt vietējos “pusvadītājus”, ka nu ļoti vajagot. Savu trofeju tovakar pārveda vēl siltu un uzreiz sasauca talkā sportistus, lai palīdzētu izkraut. Kaimiņos esošās daudzdzīvokļu mājas iemītniekiem gan ne visiem patika topošie kaimiņi, līdz ar to, no rīta atbraucot uz objektu, ik pa laikam atklājās kādas ļaunprātības un postījumi. Reiz būvbedrē bija sabērti visi skurstenim paredzētie ķieģeļi. Dainis neslēpj, ka tas viss pamazām mazināja iedvesmu un vēlmi iet un dzīvot tajā vietā, tāpēc pārdot puspabeigto ēku, kas tobrīd jau bija zem jumta, bet vēl tukšām logu ailēm, patiesībā nebija tik grūts lēmums.
Ģimenei bija nepieciešama nauda, dēliem auga ambīcijas un vajadzības sportā. “Es pats nebiju apmierināts ar to, ko tur biju uzbūvējis. Ne tā vieta, ne aura… Patiesībā biju priecīgs tikt no tās vaļā, un Marina to lieliski saprata un juta. Nekad neesmu nožēlojis, ka toreiz to izdarīju, nekad arī dēliem par to nav bijis jājūtas kaut kādā ziņā vainīgiem vai parādā. Tagad tur dzīvo labi cilvēki, vieta ir sakopta, un viss izvērties ļoti labi. Dzīve visu pati saliek savās vietās. Un sanācis tā, ka tieši skeletons, kura dēļ tolaik tika pieņemts lēmums pārdot un kurā ieguldīta saņemtā nauda, vēlāk ļāva mums pacelties, un prēmijās par labiem rezultātiem šī nauda atgriezās ar uzviju. Bet tobrīd tas deva nepieciešamo jaudu un uzrāvienu.”
