Dūdas un gadalaiki. Kamerorķestris Rīgas festivālā. Armands Znotiņš recenzē aktuālos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc diriģenta Jāņa Erenštreita jubilejas lielkoncerta Dzintaru koncertzālē 2022. gada Rīgas festivāls atkal pārcēlās uz galvaspilsētu, un 18. jūnijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā izskanēja festivāla noslēguma programma.
Koncertzāle bija klausītāju piepildīta arī šeit – tiesa, to, kādus epitetus klusībā veltu cilvēkiem, kas aplaudē starp simfonijas daļām, labāk paturēšu pie sevis. Taču publikas interese arī ir pilnībā saprotama. Pirmkārt, to raisīja festivāla īpašais viesis – skotu dūdinieks Roberts Džordans; viņš gan parādījās tikai pēdējā opusa izskaņā, tādēļ arī likumsakarīga piedeva ar neordināru skatu uz Mocarta mākslu. Otrkārt, arī šeit būtiska loma diriģenta personībai un diriģenta izplānotajai koncepcijai. Kopš brīža, kad Olari Eltss 2006. gadā noslēdza savas radošās gaitas Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vadībā, daudz kas mainījies – tagad šajā postenī stājies soms Tarmo Peltokoski, turpretī Eltss nesen izvēlēts par Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra galveno diriģentu. Tomēr Latvijā viņš ir laipni gaidīts vēl aizvien, un to parādīja arī 18. jūnija koncerts ar Olari Eltsu pie Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” diriģenta pults.
Programmā pārstāvēti divi opusi no 20. gadsimta un divas 19. gadsimtā radītas partitūras. Šāds salikums neapšaubāmi nāca par labu modernisma skaņumākslas uztverei – tas, ka Teas Masgreivas un Pītera Maksvela Deivisa vārdi Rīgas koncertu afišās parādās pirmoreiz, uzskatāmi liecina, ka līdz Latvijai daudzkārt nonāk tikai atlūzas no visa bagātīgā 20. gadsimta mūzikas mantojuma. Drošības labad piebildīšu – var jau būt, ka no abu meistaru daiļrades Latvijā kādreiz ir spēlēta kāda miniatūra, kāds lakonisks stīgu orķestra darbs, taču katrā ziņā ne Masgreivas balets “Skaistule un briesmonis”, ne Maksvela Deivisa opera “Augšāmcelšanās”. Taču Olari Eltsa pārraudzītais koncerts palīdzēja uzzināt ļoti daudz arī par Fēliksu Mendelsonu – uzreiz pēc pārtraukuma Pirmajai simfonijai sekoja Trešā jeb “Skotu” simfonija, tādēļ klausītāji varēja ilgāku laiku iedziļināties romantisma laikmeta klasiķa domāšanā un gūt priekšstatu par to, kā viņa māksla ir pilnveidojusies un mainījusies.
Vestarda Šimkus uzstāšanās šīgada Rīgas festivālā noslēdzās ar “Marseljēzas” motīvu Kloda Debisī prelūdijā “Uguņošana”. “Sinfonietta Rīga” koncerts sākās ar Francijas Republikas himnas un ASV himnas citātiem Teas Masgreivas cikla “Gadalaiki” ceturtajā daļā “Vasara”, ko iedvesmojušas vairākas gleznas – Vinsenta van Goga “14. jūlija svinības Parīzē”, Džespera Džonsa “Karogs” un Kloda Monē “Sendenī iela, 1878. gada 30. jūnija svētki”. Tātad – arī šeit ironisks komentārs par politiskām norisēm un sociālām tēmām, lai gan Olari Eltsa vadītais “Sinfonietta Rīga” ansamblis tikpat spilgti atspoguļoja pārējās raksturiezīmes Masgreivas partitūrā – orķestrācijas spozmi, temporitma aktivitāti, vispārēju aizrautību un sonoriskus tematisma uzslāņojumus Čārlza Aivza garā.
Strauji tempi, nospriegots emociju plūdums un pastāvīgi enerģijas kāpinājumi bija raksturīgi arī Olari Eltsa veidotajām Mendelsona simfoniju interpretācijām, sākot ar Pirmo. Tas gan raisīja arī vienu otru skeptiskāku izjūtu, jo šķiet, ka šādi īstenotais orķestra skaņas ideāls izslēdza piepildītākus toņus stīgu grupā un lielāku dziļumu ansambļa tembrālajā veidolā. Tomēr nevar noliegt, ka orķestris skanēja virtuozi, ar daudzkrāsainu un kolorītu izteiksmi koka un metāla pūšaminstrumentos un saliedētu sniegumu stīginstrumentos. Nevar noliegt arī lirisku tēlu atklāsmi Pirmās simfonijas lēnajā daļā un gleznieciski krāšņo ainu iedzīvinājumu Trešās simfonijas apskaidrotajās vai majestātiskajās aprisēs. Un, protams, Olari Eltss dāvāja arī ieskatu Mendelsona daiļrades individualizētajos vaibstos – iespaidu par Skotijas ceļojumu patiesībā radīja jau Pirmā simfonija, taču Trešās simfonijas koncepcija un tēlainība ir vēl daudz oriģinālāka un vizuāli plastiskāka. Pirmā drošā pazīme, ka simfonijas ciklā kaut kas neiet pēc plāna – otrās daļas skerco liriskas apceres vietā, un Mendelsons klausītājam sniedza vēl citas apburošas jaunatklāsmes.
Koncerta fināls un daudzējādā ziņā arī virsotne – Pītera Maksvela Deivisa slavenais opuss “Kāzas Orkneju salās ar saullēktu”. Un ne jau tikai dūdu partija noslēgumā ir šī skaņdarba vērtība – partitūra aizrauj arī ar vēl citiem lieliskiem atradumiem orķestrācijā, humora izjūtu, noskaņu kontrastiem un kompozīcijas tehnikas bagātīgumu. Tā uzlūkojama arī kā orķestra spēju pārbaudījums – un jāteic, ka šoreiz to labāk par metāla pūšaminstrumentiem izturēja sitaminstrumentu duets. Taču jebkurā gadījumā, piedaloties Robertam Džordanam, “Kāzas Orkneju salās ar saullēktu” tika nosvinētas un sagaidītas ar vērienu.
Skotu dūdas pašas par sevi ir tik skaļas, ka simfoniskā orķestra repertuārā tās līdzdarbojušās tikai atsevišķos piemēros. Tādēļ 18. jūnija programma raisījusi aizvien ekscentriskāku ideju virkni – piemēram, nepieciešamību pēc koncerta dūdām, koklei un orķestrim, kur rezultātā klausītāji, visticamāk, dabūs kaut ko līdzīgu elektrokoklei un dūdām ar surdīni. Uzreiz otrs secinājums – šādu partitūru varētu aicināt uzrakstīt Aldonim Kalniņam. Vai Romualdam Jermakam. Vai arī Pēterim Vaskam. Bet realitātē visdrīzāk piekristu Platons Buravickis un Matīss Čudars. Ja pavisam nopietni, skaidrs, ka Latvijā noteikti jāatskaņo Teas Masgreivas cikls “Gadalaiki” pilnībā. Un nav arī jāgaida līdz Pītera Maksvela Deivisa simtgadei, lai repertuārā iekļautu kādu no viņa lielajām, nopietnajām simfonijām (un vēl jau ir arī desmit Stratklaidas koncerti līdzās tādam pašam skaitam simfoniju). Latvijas pirmizrādi gaida Masgreivas opera par Herietu Tabmenu un Maksvela Deivisa opera par Džonu Taverneru. Agri vai vēlu jebkurā civilizētā valstī tas jāīsteno.
