Ducis koka dižvaroņu. Juris Dombrovskis iemūžina kokgriezumos eposa varoņus 0
Kad cilvēks aiziet pensijā, viņš var nodoties dzīves baudīšanai vai arī seno sapņu piepildīšanai. Kokgriezējs Juris Dombrovskis, aizgājis pensijā, īsteno savu seno sapni – iemūžināt kokgriezumos tautas eposa “Lāčplēsis” varoņus.
Vaļasprieka nacionālās saknes
Darbošanās ar koku Jurim radās brāļa Ivara ietekmē, kurš arī vēlējās mācīties šai jomā un kuram koka putekļu radītie veselības traucējumi liedza šo profesiju. “Savu pirmo skulptūriņu – pūci – izgriezu 1978. gadā no bēniņos atrasta priedes koka vērbaļķa gabala, kad dzīvojām komunālajā dzīvoklī septītajā stāvā Dzirnavu ielā,” atceras Juris Dombrovskis.
Kā jau tajā laikā bija modē, Juris sāka veidot no māzeriem skaistas bļodas. Kad Imantā saņēma jauno dzīvokli, meistarību varēja novirzīt tā iekārtošanā. Piemēram, visas aizkaru stangas viņš izgatavoja pats un izrotāja ar latvju rakstiem. Atzīmējot eiro ieviešanu Latvijā, Juris izveidoja Latvijas kontūru oša kokā ar Latvijas etniskajiem novadiem: Kurzemi, Vidzemi, Zemgali, Latgali, ievietojot desmit Latvijas lielākajās pilsētās eiro monētas. Dēlam uz ASV jubilejā aizsūtīja oša koka Latvijas kontūru ar iemontētu pulksteni un jubilejas latu monētām ciparu vietā – lai neaizmirst Latvijas laiku. Atceroties vecos labos ulmaņlaikus, izveidoja oša koka pakavu – kausu, kur vienā pusē ir pirmskara Latvijas monētas, otrā pusē jubilejas latu monētu pilns komplekts.
“Veidojot savus darbus, cenšos, lai tiem būtu praktisks pielietojums, nevis muzeja eksponāts,” akcentē meistars. “Koks ikdienā – tas ir siltums un skaistums, bet skaidene un sintētika – tas ir atbaidoši, bet diemžēl bez pēdējās vairs nevar iztikt, jo tas ir ātri un lēti. Tā īsti savam vaļaspriekam esmu pievērsies tikai tagad, aizejot pensijā. Līdz tam esmu dāvinājis draugiem koka medaļas, suvenīrus, koka ripiņas ar vārdiem, kuras svinībās izmanto kā galda kartes, svečturus u. tml. Domāju, ka vajag veidot vēl kaut ko citu, lai neieslīgtu rutīnā un neiestājas apnikums.
Kopā ar “Dzīni”
Reiz Jura darba kolēģis un ģimenes draugs Viesturs pie savas mājas nozāģēja bērzu, kas draudēja uzgāzties ēkai. Zinādams, ka meistars darbojas ar kokiem, viņš kādu dienu atveda Jurim četras 8 cm biezas bērza ripas ar 40 cm diametru, sakot, ka žēl tādu skaistumu izkurināt malkā. Vēlākos gados šīs ripas meistaram lieti noderēja.
1975. gadā viņš ar sievu tika ielūgti uz drauga Ilgvara vecātēva un vecāsmātes zelta kāzām. “Sapratu, ka šie cilvēki ir stipri un sīksti kā Latvijas ozoli. Viņiem ikdienā bija svēts viss latviskais. Uz sesto dzimšanas dienu vecāmāte man bija uzdāvinājusi skaistu grāmatu ar krāsainām bildēm – Andreja Pumpura tautas eposu “Lāčplēsis”, 1947. gada izdevumu ar Ģirta Vilka krāsainajām un dinamiskajām ilustrācijām. Tagad, aplūkojot ilustrācijas, man radās ideja. Izkalu vienā ripas pusē Lāčplēsi un Laimdotu. Otrā pusē iekalu – “Mildai un Fricim zelta kāzās”. Kalts cilnis koka ripā, kur ir tikai gala šķiedra, ir īpašs meistarības pārbaudījums, jo, salīdzinot ar darbu pie parasta koka dēļa, jāizmaina kokgriešanas tehnika, un arī vizuāli cilnis izskatās savādāk,” sērijas tapšanas pašu sākumu atceras meistars.
Pirms vairākiem gadiem Juris nolēma papildināt zināšanas par pareizu instrumentu asināšanu un internetā meklēja kādu informāciju par koktēlniecību. Tā viņš atrada tautas lietišķās mākslas studiju “Dzīne”, kas ir viena no retajām Latvijā, kura turpina izkopt senās kokapstrādes tradīcijas. Tagad viņa mērķis ir pabeigt uzsākto darbu pie attēla – Lāčplēša cīņa ar Melno bruņinieku. Dažreiz pie lieliem plāniem noved nejaušības. Reiz dzimšanas dienā draugi viņam uzdāvināja pasmagu saini, kurā atradās vairāk nekā desmit skaisti pulēti oša koka dēlīši ar visu mizu. Te nu meistaram kļuva skaidrs, ka būs jāveido vesela tēlu galerija par latviski pozitīvo varoņeposu “Lāčplēsis”.
“Kad plašsaziņas līdzekļi aicināja katru ko dot Latvijas simtgadei, es nolēmu līdz svētkiem izveidot galeriju par Lāčplēša tēmu. Divi gala kokā grebti darbi man jau bija. Pēdējo četru gadu laikā ir izdevies pabeigt vēl astoņus darbus: “Andreja Pumpura portrets”, “Lāčplēsis un Laimdota”, “Lāčplēsis un Spīdola”, “Kangars”, “Melnais bruņinieks”, “Koknesis cīņā ar laupītājiem”, “Uzvara pār bruņinieku” un “Lāčplēša cīņa ar lāci”. Jāpateicas studijas vadītājam Krišam Erdmanim, kas bija mans iedvesmotājs un konsultants, veidojot šo ciļņu galeriju. Līdz valsts simtgadei ieplānots izveidot vēl divus kokgriezumus šai galerijai, lai sanāk vesels ducis. Galu galā bija 12 apustuļi, gadā ir 12 mēneši… pati daba diktē skaitli divpadsmit,” spriež meistars.
VĒRTĒJUMS: grūti grebt gala kokā
Krišs Erdmanis, Tautas lietišķās studijas “Dzīne” vadītājs: “Juris Dombrovskis uz studiju atnāca kā nobriedis koka darbu meistars, kas meklē iespēju pilnveidoties. Jāuzsver, ka viņš ir izvēlējies Latvijā retu mākslinieciskās izteiksmes veidu – cilni. Tā ir liela māka uz plakana pamata parādīt telpisku formu, kas prasa gan grafiķa uzmanību pret līniju, gan tēlniecisku formas izjūtu. Idejas meistaram ir briedušas jau sen, un tagad, aizejot pensijā, atliek vairāk laika to realizācijai. Darbos Juris iegulda lielas pūles un meistarību un nebaidās no tehniski sarežģītākiem risinājumiem, piemēram, kā veidot cilni gala kokā, kur tas ir īpaši grūti. Juris ir spilgts piemērs tam, cik labi ir, ja cilvēks nekautrējas un nāk ar saviem darbiem, domāšanu un varēšanu uz studiju. Domubiedru pulkā var justies omulīgi, piedalīties izstādēs un kāpināt savu meistarību. Tautas talantiem jābūt redzamiem visai tautai!”
