Grants ceļu apstrāde ar saistvielu un šķembām. Vai glābiņš arī Latvijas laukiem? 5
Ceļš Alūksne–Liepna (P41) no Alūksnes līdz Liepnai, šķiet, ir vienīgais no Latvijas reģionālo grants segto taku kilometru tūkstošiem, kuru satiksmes ministrs, VAS “Latvijas valsts ceļi” (LVC) un VAS “Latvijas autoceļu uzturētājs” (LAU) vadītāji apmeklējuši pat divreiz. Tiesa pirmajā, 2015. gada, braucienā, kurā piedalījos, ministrs bija cits – Anrijs Matīss. Un autoceļu uzturētāja šefs toreiz bija nu demisionējušais Vladimirs Kononovs. Ministrs tagad ir Uldis Augulis, Kononovu aizvieto Guntis Karps. Tikai LVC joprojām pārstāv Jānis Lange.
Bet ne jau personālijas šajā gadījumā svarīgākās. Noteicošais ir pamatotā un nezūdošā interese par lētāku (trīs, pat četras reizes) nekā tradicionālā asfaltēšana grants melno segumu veidošanu. Tādēļ dienas galvenais temats šajā izbraukumā ir tehnoloģija, kuru (mazliet gan atšķirīgi) jau sen vietējas un reģionālas nozīmes ceļu uzlabošanā lieto igauņi – grants ceļu virsmas apstrāde ar saistvielu un šķembām. Vienā kārtā, dubulti vai trijās kārtās kā Igaunijā.
Smagsvara auto: piesardzīgi!
Latvijā LAU šo par asfaltēšanu daudzkārt lētāko paņēmienu sāka izmēģināt 2008. gadā. Tas notika Rēzeknes ceļu rajonā 300 metru garumā autoceļa Dricāni–Nautrēni (V557) pašā sākumā. Tajā vietā abās ceļa pusēs ir blīva apbūve, un, lai ceļš neputētu, pieņemts lēmums veikt virsmas apstrādi. Pirmā virsmas kārta nostāvēja divus gadus, tad tika uzlikta otrā. Ceļš joprojām neput, un melnais segums labi kalpo vēl šodien.
Arī Alūksne–Liepna sākuma posms bija viens no “izmēģinājuma trusīšiem”. Un neveiksminiekiem… Sabruka ceļa gabaliņš pirmajā ziemā. Un tika par būvnieka naudu atjaunots. Tagad virzāmies tālāk. Droši, ar pārliecību par rezultātu, jo agrāk paveiktais izskatās ļoti labi. Neput. Nekrata kā grants. Ļoti labs vieglajam transportam. Arī riteņbraucējiem. Smagajiem – lietojams prātīgi un piesardzīgi. Tieši šī laikam būs lētā varianta galvenā problēma, un pašvaldībām, kuru teritorijās šādi ceļi tiks uzbūvēti, nāksies meklēt veidus, kā tos pasargāt no pārslodzēm. Dubultās virsmas sega ir elastīga, tāpēc to ir ļoti viegli nobīdīt, “nospolēt” vai smagsvara kustības rezultātā “atraut”. Bet tā ir arī ļoti lēti remontējama, jo metode ir tā pati ‒ emulsija ar šķembām. Salabot šos ceļus nav problēma. Pašvaldību un ceļu lietotāju attieksmei pret šādu ceļu ir jāmainās ‒ jābūt saudzīgākiem, jārēķinās, ka to var sabojāt.
Vērtēs piekļuvi šķembām
Šogad LAU veic dubultās virsmas apstrādes 60 km ceļu. Uzsvars uz valsts centrālo daļu – Pļaviņu, Rīgas, Ilūkstes, Jēkabpils, Alūksnes apkaimi, kā arī Latgales centru ap Rēzekni. Pavisam ir 16 objekti, kuri nu jau drīz tiks pabeigti. Dubultās virsmas apstrāde ir pieprasīta arī Kurzemē, piemēram, ap Talsiem, taču tur galvenā problēma ir materiāli. Līdz šim cieto dolomītu pārsvarā iegūst valsts austrumos. Uz Kurzemi šķembas tālu jāved. Un Latvijā vispār šo šķembu maz – varbūt būsim spiesti tās ievest no Lietuvas vai izmantot Skandināvijas granītu. Tad ekonomiskais efekts mazināsies.
Šķembu klāšanas selektīvās mašīnas pārsvarā ir tikai “Autoceļu uzturētājam”. Un varenā tehnika, kuru redzam darbībā, ir ātra un precīza. Ja vien ceļa pamatne labi sagatavota, seguma ieklāšana izskatās pavisam vienkārša rotaļa. Iznākums – pamatīgs un dārgajam brālim asfaltam visai līdzīgs.
Jānis Lange: “Virsmas apstrādes tehnoloģija, protams, nav ideāla. Bet ir laba. Un ierobežota finansējuma apstākļos Latvijai neizbēgama daudzās vietās, kur grants rada neērtības, bet satiksmes plūsma pārāk maza, lai dārgāki varianti būtu ekonomiski pamatoti.”
