Dubultā realitāte Dubultos 1
Līdz 21. oktobrim Dubultu mākslas stacijā apskatāms Aigara Bikšes, Andra Vītoliņa un Kārļa Vērpes kopdarbs – “Lielzemes muzeja” ekspozīcija.
Vidēji statistiskais cilvēks sagroza patiesību četras reizes katras desmit minūtes. Tā apgalvo statistika un psihologi, ja ticam, ka tie savukārt saka patiesību. Īstenības deformēšanas variāciju var būt bezgalīgi daudz, un tās var saukt par ilūzijām, stereotipiem, meliem, krāpšanu, iztēles spēli, mistifikāciju utt. Lielākā daļa dara to neapzināti, bet ir arī cilvēki, kas to dara drosmīgi, profesionāli un pat skaisti. Tos mēs plašā nozīmē parasti arī saucam par māksliniekiem – cilvēki, kas rada savas unikālas pasaules, lai labāk izprastu mūsu esošo realitāti.
Līdz atvasaras beigām mākslas stacijā “Dubulti” viesosies ekspozīcija no “Lielzemes muzeja”, kuras autori ir tēlnieks Aigars Bikše, gleznotājs Andris Vītoliņš un filozofs Kārlis Vērpe. Viņi, pētot “lielzemiešu” kultūras artefaktus, iezīmē svarīgas tēmas, par kurām būtu vērts domāt, ne tikai sagaidot Latvijas neatkarības simtgadi.
Latvija paralēlajā dimensijā
Kas ir Lielzeme? Tā ir utopija, mistifikācija, poētiska struktūra, bet arī realitāte, ja mūsu ikdienišķo pasauli uzskatām tikai par vienu no bezgalīgas virknes loģiski iespējamo pasauļu. Tā kā par visām potenciālām realitātes dimensijām mēs nevaram spriest zināšanu trūkuma dēļ, tad jāsecina, ka jebkas ir iespējams vismaz vienā no pasaulēm. No šī viedokļa Lielzeme ir tikpat iespējama kā Latvija. Patiesībā Lielzeme atrodas daudz tuvāk Latvijai, nekā varētu likties pirmajā brīdī, ieraugot priekšmetus, skulptūras un gleznas Dubultu stacijas telpās. Kā uzskata autori, Lielzemes vēsture aizgāja citu ceļu tikai 20. gadsimtā, kad paralēlajā pasaules dimensijā neatkarīgās Latvijas idejas tēvi pēc Pirmā pasaules kara beigām esot apvienojuši savus spēkus ar Padomju Savienības veidotājiem un izlēmuši dibināt Lielzemi un par vienu no vadītājām kļuva dzejniece Aspazija.
Svarīgi, ka Lielzeme nekādā gadījumā nav vulgāra ilustrācija alternatīvas vēstures norisēm vai sazvērestības sižetiem, bet pamatā tā ir nemateriāla telpa domāšanai un pieredzei ar pietiekamu ironijas devu, lai samierinātu visas neizbēgamās pretrunas.
Projekts sākts pirms gada ar aptuveni nojaušamu stāstu par Latvijas simtgades utopisko kaķi-kurš-staigā-kur-pašam-tīk un saknēm, kuras ir visam, kas dzīvs. Arī šoreiz milzīgais dzeltenais kaķis no koka dēlīšiem kā neatkarības simbols un kā rituālais lielzemiešu objekts ieņem centrālo vietu, pilnīgi pārveidojot telpu un, iespiežoties griestu pārsegumā, atstāj fizisku iespaidu, ka Lielzemes muzejs gatavs izlauzties ārā un sajaukties ar mūsu ikdienu.
Pagaidām par lielzemiešu kultūru un viņu uzskatiem mums ir gaužām maz informācijas, tāpēc muzejs visu laiku tiek papildināts un eksponātu nozīme tiek aktīvi pētīta. Tomēr, cik var šobrīd spriest, nozīmīgākais un universālākais simbols ir saknes – ne tikai kā civilizācijas balsts un pamats, bet arī kā metafora katra cilvēka spējai garīgai un intelektuālajai ekspansijai ārpus savas ierastās komforta zonas. Šādi apziņas ceļojumi kā viena no būtiskākajām garīgajām praksēm aizvieto lielzemiešiem ģeogrāfiskus ceļojumus un kalpo par patiesības meklēšanas instrumentu. Nav brīnums, ka arī Lielzemes patroneses Aspazijas ģīmetne saskaņā ar gleznotāja vīziju pārtapusi par simbolisko galvsakni.
Atmiņas kā mākslīga konstrukcija
Māksla ir kā ierīce, lai pietuvinātos citu cilvēku pieredzei, bet dažreiz, pārvēršoties izklaidē, tā var arī attālināt no pieredzes. Tā ir vēl viena tēma, par kuru var aizdomāties, aplūkojot dažus eksponātus kā skaistus amatniecības paraugus ar viegli uzjautrinošu mistifikācijas piegaršu. Piemēram, “Senās koka durvis”, kas, pēc pētnieku atziņām, visticamāk, atradušās senlielzemiešu templī. Bagātīgi izrotātas ar ciļņiem, tās sevī glabā pierādījumus, ka, iespējams, homo sapiens pārstāvji ir veidojuši ģimenes ar neandertāliešiem. Cita Lielzemes vēstures liecība – piemineklis, kas uzstājīgi atgādina Vācijas pēdējo ķeizaru Vilhelmu II ar putnu ligzdai līdzīgu veidojumu uz galvas. Izlasot Kārļa Vērpes piezīmes par šo darbu, var uzdot sev virkni jautājumu par atmiņām kā mākslīgām konstrukcijām, par vēstures veidošanas mehānismiem un pieminekļiem kā būtiskiem kolektīvās atmiņas veidotājiem un par to, kas notiek ar pieminekļiem un pagātnes varoņiem, kad tie sabiedrībai kļūst nevajadzīgi vai sveši. Tomēr jāatceras, ka Lielzemes “Vilhelms II” ir tikai vizuāli līdzīgs mūsu vēstures personāžam, tāpēc viņa īstā nozīme mums pagaidām paliks nezināma.
Mēģinot saprast, kas ir Lielzeme un kā tā saistīta ar mūsu Latviju, iespējams, šo mākslinieku radīto vīziju varētu saukt par utopiju, proti, zemes, kuras nav un nevar būt. Utopija taču vienmēr ir tikai mentālais eksperiments, kurš piedāvā uz mirkli padomāt par situāciju, “bet ja tas tomēr būtu iespējams…”. Utopiskās konstrukcijas var būt visparadoksālākās, piemēram, “karš ir miers” vai “brīvība ir verdzība”, bet mums tās jākonstruē, lai saprastu, kāda ir reālā patiesība. Šobrīd “Lielzemes muzejs” vēl nav pabeigts, bet arī pēc gada tas, visticamāk, nebūs gatavs, jo Lielzeme attīstās mūsu dzīves ritējumam paralēlajā dimensijā. Kāda būs tā Lielzeme, atkarīgs no māksliniekiem, bet, ja mēs uzdosim jautājumu, kāda ir mūsu Lielzeme, tad, lai atbildētu uz šo jautājumu, skatītājam jākonstruē sava utopija.
