Dubra: Minskā cilvēki brīnās, ka braucu ar metro 0
Ikviena futbolista sapnis ir spēlēt UEFA Čempionu līgā – augstākajā līmenī, ko piedāvā pasaules klubu futbols. Taču nez vai daudzi cer šajā turnīrā nokļūt caur Baltkrieviju, kā to paveicis Latvijas izlases aizsargs Kaspars Dubra, kurš pagājušajā ziemā pievienojās valsts titulētākajam klubam Borisovas “BATE”.
Super grupa
Pirms mēneša teici, ka esi labākā formā kā jebkad. Tagad emocionālais lidojums droši vien ir vēl augstāks – Čempionu līgā ne tikai debitēji, bet abos mačos laukumā pavadīji visas 90 minūtes un turklāt uzvarējāt slaveno Itālijas “Roma”?
Varēja būt labāk – Baltkrievijas čempionātā svētdien nospēlējām neizšķirti, vēl nenodrošinot čempionu titulu. Jāgaida nākamā kārta pēc izlašu spēlēm. Taču kopumā viss ir labi. Pret “Roma” bija interesanti – “BATE” otrajā kārtā vienmēr uzvar, iepriekšējos gados gan “Bayern”, gan “Lille” un citas komandas. Tāpēc mums bija īpaša noskaņa, sapratām, ka varam izcīnīt punktus un to arī paveicām.
Jūs esat grandiozā grupā – “Barcelona”, “Bayer”, “Roma”. Kādas emocijas?
Super grupa, ļoti paveicies, ka pret viņiem spēlēju. Skaidrs, ka šāda izloze aizsargiem vieglas dienas nesolīja, taču var gūt nereālu pieredzi.
Pērn Čempionu līgā “BATE” četros mačos bija smagi zaudējumi. Kā cilvēki klubā uztvēra nokļūšanu šādā kompānijā?
Pagājušajā gadā, cik saprotu, tika spēlēts pārāk atklāts futbolus. Tagad darbojamies kompaktāk. Skaidrs, ka mums klājas grūti šādā kompānijā, taču katrā mačā gribam uzvarēt vai vismaz spēlēt neizšķirti.
Kā uzskati – labi tiec galā ar saviem pienākumiem?
Grūti pateikt. Ja jau spēlēju, tad vairāk vai mazāk treneri ir apmierināti, ir norādījuši uz niansēm, bez lielas kritikas. Pats saprotu, ka darba ir ļoti daudz. Pēc katras spēles mums atsūta pilnu statistiku, ko esi izdarījis. Bāzē tabulā ir kopējais komandas apkopojums un redzu, ka esmu drusku virs vidējā.
Kā tu pats uzskati vai varbūt kluba vadība ir teikusi – mērķis ir tikt sastāvā un spēlēt vai arī būt vienam no līderiem, jo galu galā esi leģionārs?
Sākumā vajadzēja iekļūt pamatsastāvā, jāspēlē stabili. Pamazām jākļūst par līderi, jo mani aicināja, lai palīdzētu – būtu jaunas asinis. Redzēsim, kas notiks.
Mēneša laikā esi nospēlējis astoņus pilnus mačus. Ko saka organisms?
Pagājušajā gadā bija ap 45 spēlēm, arī tas ir daudz, bet tagad, protams, cits līmenis. Dažreiz nepietiek laika atjaunoties, un tas ir viens no galvenajiem faktoriem – lai nākamajā mačā ir spēks. Viegli nav, taču grēks žēloties. Spēlēt ir patīkamāk nekā trenēties.
“BATE” noslēpums
Kāpēc līdz 24 gadu vecumam spēlēji Latvijā, ja neskaita īsu posmu Polijā?
Runas par ārzemēm bija daudz, īpaši, kad 19 gadu vecumā ar “Skonto” kļuvu par Latvijas čempioniem. Taču nekas konkrēts, kad atnes līgumu un atliek parakstīt. Bija pārbaudes, ar Artūru Zjuzinu aizbraucām uz “Blackpool”, taču nemaz nesanāca patrenēties, jo uznāca mīnus grādi un visiem vietējiem sākās panika. Vēl biju Vulverhemptonā, vienu dienu gribēja parakstīt, tad negribēja, tad teica, ka nevar ar klubu sarunāt. 2012. gadā aizbraucu uz Poliju, taču tur negāja labi, beigās tikai četrus mačus nospēlēju. Daudz variantu nebija, Andrejs Butriks piedāvāja braukt uz Ventspili atgūt spēles garšu un progresēt, tas bija labs laiks, izcīnījām titulus, Eirokausos vienu gadu ļoti labi nospēlējām. Atguvu veselību, emocijas.
Kā nokļuvi “BATE”?
Pagājušās sezonas beigās dzirdēju, ka “BATE” interesējas par mani, ir skatījušies izlases un Latvijas čempionāta spēles. Ziemā otrais treneris piezvanīja un uzaicināja uz nometni Turcijā. Mierīgi gatavojos, vēl pirms tam biju uz pārbaudi Harkovas “Metalist”, kas man tieši noderēja, jo viņi trenējās Turcijā normālos apstākļos. Ar “BATE” nospēlēju divas pārbaudes spēles, viņi bija apmierināti un vienojās ar “Ventspili”, ar kuru man vēl bija līgums uz pusgadu. Skaidrs, ka tas man bija negaidīts variants – katram ir sapnis spēlēt, piemēram, Spānijā, taču arī Baltkrievijā ir labs čempionāts – pirmās četras komandas ir ļoti solīdas. Domāju, ka “Ventspils” pagājušā gada modelis Baltkrievijā cīnītos par trešo – piekto vietu, lai gan, iespējams, vajadzētu mazliet lielāku budžetu, jo tur tomēr ir lielāka nauda.
Uz cik gadiem tev ir līgums?
Klubs to neļauj atklāt, varu tikai pateikt, ka tas nav viena gada līgums. Arī par finansēm nevaru publiski runāt, taču skaidrs, ka esmu ieguvējs salīdzinot ar Ventspili.
Esi sapratis, kur ir “BATE” noslēpums – kā viņi gandrīz katru gadu tiek Čempionu līgā, ja komandā ir baltkrievu spēlētāji, kas izlasē nekādus kalnus negāž, kā arī pāris leģionāri, kas Eiropā ir maz zināmi?
It kā viss ir tā, kā jābūt labā klubā, nekā pārdabiska. Galvenais ir finansiālā stabilitāte. Pa visiem gadiem ne reizi neesot aizkavētas ne algas, ne prēmijas. Par naudu spēlētājam nav jādomā, vari strādāt un progresēt. Viņi savāc visus labākos baltkrievu spēlētājus, viss ir profesionālā līmenī. Mēs dzīvojam Minskā un katru dienu autobuss ved 60 kilometrus uz bāzi Borisovā – tur divi ideāli laukumi, ēdināšana, pirms katras spēles nakšņojam. Ir uzcelts tāds kupols kā agrāk bija Ķeizarmežā, tur var arī trenēties, iekšā fitnesa zāle. Stadions lielisks, jauns, esot pagājušā gada TOP 50 celtne pasaulē. Vienīgi SPA centrs ir no 90. gadiem, no ārpuses izskatās ne pārāk, bet iekšā viss kārtībā.
Latviešu valoda piemirsusies
Ko tev klubs nodrošina?
Dzīvokļa īrei dod naudu, ja gribi ko labāku, tad pats piemaksā. Mašīnu nedod, jo leģionāru nav daudz. Ar līgavu īrējam dzīvoklī jaunceltnē. Viņa gan pagaidām vīzu var iegūt tikai uz trīs mēnešiem, tad uz trim atkal jābrauc prom. Taču ziemā apprecēsimies un tad šādas problēmas vairs nebūs. Minska ir super pilsēta, liela, tīra. Jāpērk mašīna. Reizēm braucu ar metro, bet tur ir ļoti saspiesti. Ir gadījies, ka cilvēki brīnās – “BATE” futbolists braukā metro, viņi taču pelna nereālu naudu! Vairāk gan atpazīst Borisovā, kur mīt ap 150 tūkstošiem iedzīvotāju, futbolu mīl un mēs normāli spēlējam, tāpēc arī attieksme ir laba.
Ja futbolistus atpazīst, tad varbūt ir tā, ka vakarā aizej uz krogu un nākamajā dienā treneris to jau zina?
Pagaidām jau īpaši daudz reizes nav bijušas, jo režīms ir saspringts – jāspēlē katru ceturto, piekto dienu. Brīvas dienas sanāk otrdienā vai trešdienā, kad nekur normāli nevar aiziet. Tikai ar komandu uz kādu restorānu pasēdēt līdz vienpadsmitiem, lai komandas gars būtu. Dažas reizes aizgājām, bet treneris saka tā – ja nākamā diena ir brīvdiena, varat darīt, ko gribat. Protams, ar galvu jāsaprot, ko var un ko nevar atļauties. Taču, ja kaut ko izdzersi, neviens virsū nebļaus.
Cik tu vispār esi apzinīgs šajā ziņā?
Minskā nekādi lieli tusiņi nav sanākuši. Sākumā gribējās tikt sastāvā, futbols bija pirmajā vietā. Es atbraucu nevis atpūsties, bet spēlēt futbolu. Kad būs atvaļinājums, varēs par to domāt.
Galvenais treneris Aleksandrs Jermakovičs ir stingrs?
Eiropas tips – visu mierīgi pastāsta, parāda un tev jābūt galvai uz pleciem, lai saprastu. Tādas bļaušanas un kritikas, ka tu esi sūds, nav bijis. Viss ir adekvāti. Skaidrs, ka zināms spiediens no kluba vadības ir jūtams, sava latiņa “BATE” ir jātur – jāuzvar čempionātā, jātiek Čempionu līgas grupā, jo tā ir laba nauda, prestižs.
Vainīgo meklēšana pēc neveiksmēm nenotiek? Pēdējā kārtā Baltkrievijā nospēlējāt 1:1 ar “Granit”.
Razborkas nē, taču mājās gribējām uzvarēt, lai ir svinības. Spēlējām vecajā stadionā, jo jaunajā Minskas “Dinamo” bija spēle Eiropas līgā, tagad būs izlases mačs – lai laukumam nav tik liela slodze. Atnāca pieci tūkstoši skatītāju, pilns, ažiotāža, bet 1:1 un noskaņojums nebija tik labs.
Ik pa laikam sarunā izmanto krievu vārdus. Dzīvojot Baltkrievijā latviešu valoda piemirsusies?
Jā, prakses nav vispār. Ģimenē runājam krieviski.
Tev akcentu nekad neesmu jutis.
Tēvs ir latvietis, mamma – krieviete. Bērnībā divus gadus gāju latviešu bērnudārzā, tur arī iemācījos valodu, vēl pie vecāsmātes runājām latviski. Bet gāju es krievu skolā.
Sabojāt svētkus
Kāds ir tavs mērķis karjerā?
Kad biju maziņš, gribēju spēlēt Anglijas premjerlīgā. Redzēsim, vajag vispirms sevi parādīt. Sapņot var, taču ir jāstrādā. Man ir 24 gadi, vairs neesmu īpaši jauns, bet teikt, ka iegūta īpaša pieredze, arī nevar. Galvenais, lai ir veselība, tad nāks spēles un pieredze. Bez veiksmes un daudziem citiem faktoriem tikt uz to līgu ir grūti.
Kuru no saviem treneriem gribētu izcelt – kurš tev visvairāk iedevis?
Banāli skanēs, bet katrs kaut ko ir devis. Laikam jau pirmajam trenerim Sergejam Podoļako, jo pie viņa ieguvu visus pamatus. Līdz 15 gadiem spēlēju uzbrukumā, bet tad izstiepos augumā, nebiju īpaši ātrs un Vladimirs Beškarevs ielika aizsardzības centrā. Redzēja, ka saprotu futbolu, ir galva uz pleciem. Pats pozīciju maiņu pieņēmu bez problēmām.
Sestdien Latvijas izlasei spēle viesos pret Islandi, kuriem mājās diezgan smagi zaudējāt.
Tā bija sliktākā spēle atlases ciklā. Jā, 0:3 nav kā Nīderlandē 0:6, taču tur mēs sākām spēlēt atklāto futbolu. Ceru, ka Reikjavikā sanāks revanšs un atvedīsim vismaz punktu. Viņi jau kvalificējušies finālturnīram, tribīnes svinēs, bet mēs centīsimies svētkus sabojāt. Ciklu gribam pabeigt uz labas nots, visi centīsies un darīs maksimumu gan pret Islandi, gan pēc tam mājās pret Kazahstānu.
Kā vispār vērtē šo ciklu? Grupa stipra, četri neizšķirti ir, bet vēl nevienas uzvaras.
Pret Islandi un holandiešiem daudz ielaidām, tās bija sliktas spēles. Taču visos neizšķirtos diezgan labs bija gan sniegums, gan rezultāts. Piemēram, pret Turciju – viņu futbolu un mūsējo nemaz nevar salīdzināt. Cilvēki to nesaprot. Mums šie neizšķirti ir labs sasniegums, taču, protams, gribas uzvarēt. Ceru, ka pēdējos mačos sanāks.
