Aizdomas apstiprinās 0
Mūsu biroja telpas bija ar steigu jāremontē – tās bija šausmīgas, bet viņa pati tajās jutās labi. Atplīsušas tapetes un vecas, sarūsējušas izlietnes! Viņa pat nesaprata, ka ir jāizremontē tualete! Vai tāds cilvēks ir spējīgs atvērt restorānu?! Kolēģes pat zināja stāstīt, ka viņas mājās grīda esot tik netīra, ka kļuvusi jau lipīga.
Manas aizdomas apstiprinājās – reiz atgriezusies no drauga apmeklējuma, viņa paziņoja, ka pārcelšanās uz Dubaiju atlikta uz vēlāku laiku. Birojā atkal pa kaktiem runāja, kāpēc tā. Priekšnieces draugs dzīvoja vienā no Rietumeiropas metropolēm, un viņam piederēja liela, skaista privātmāja.
Viņš plānoja to pārdot un par iegūto naudu atvērt restorānu, bet manas priekšnieces darbs būšot veidot restorāna interjeru un ēdienkarti. Mēs uzzinājām, ka viņas drauga māte guļ uz miršanas gultas, un draugs tāpēc paliks Eiropā ilgāku laiku – vismaz vienu gadu, jo viņam būšot jākārto mantojums un citas juridiskās lietas. Mūsu priekšnieci viņš esot uzaicinājis dzīvot pie sevis, lai pēc tam abi kopā pārceltos uz Dubaiju. Viņa esot atbildējusi, ka tā nebijis runāts un garlaicīgajā Eiropā viņai neesot, ko darīt.
Tāds bija oficiālais stāsts, kas klejoja pa biroju un tika apspriests divatā un grupās. Garā meitene darbojās kā informācijas medijs, speciāli uzticot kādai darbiniecei īpašu noslēpumu, kas zibenīgā ātrumā aplidoja visus kabinetus, jo tāds jau arī bija noslēpuma mērķis. Draudzene mums pastāstīja, ka, stāvot lidostā, priekšniece savam draugam vaicājusi, vai viņš viņu mīlot, bet saņēmusi atbildi: “Nezinu.”
Priekšnieces reakcija bijusi strauja: “Nu tad visam beigas!” Attiecību šķiršana un kopā nākšana turpinājās nepārtraukti. Katru reizi, kad priekšniece atgriezās atpakaļ pēc nesaskaņām ar savu draugu, viņu attiecības bija beigušās. Šīs melodrāmas galu galā kļuva komiskas, bet es domāju, ka tās tik un tā var izskaidrot ar bērnības traumu – viņa zemapziņā gaida likteņa pērienus un tāpēc tos arī saņem no vistuvākā vīrieša.
Man sākās jautri laiki
Priekšniece par sevi bija ļoti augstās domās. Ir tāda tipa sievietes, kas domā, ka ir visskaistākās un visgudrākās, bet nez kāpēc tieši viņām visvairāk neveicas personīgajā dzīvē, un neviens viņas neprec! Reiz ar draugu aizlidojām uz Londonu. Ceļojums bija fantastisks – es tik daudz redzēju un tik labi iepirkos! Pat iemācījos, uz ielas stāvot, dzert alu.
Atbraukusi, izveidoju lielisku galeriju Facebook un saņēmu daudz interesantu komentāru. Mans draugs ar to neaizrāvās, vienīgi ielika dažas bildes.
Kad darbā priekšniecei stāstīju par mūsu ceļojumu, viņa uzmanīgi noklausījās un teica: “Neko no tā, ko tu stāsti, viņš savā galerijā gan nav ievietojis!”
Priekšniece visu laiku gribēja no manis izvilināt kādu teikumu par to, ka man ir problēmas privātajā dzīvē. Viņa nespēja noticēt, ka eksistē laimīga privātā dzīve un gribēja man to sagandēt. Viņa gribēja, lai es sāku slikti izskatīties, kļūstu nervoza, lai draugs ar mani būtu neapmierināts.
Tas aizgāja pat tik tālu, ka ļoti cietsirdīgi tika izmantoti mani privātās dzīves notikumi. Priekšnieces bērnības dienu traumas atbalsojās viņas rīcībā īpaši spēcīgi. Viņa laizījās ap citu brūcēm.
Man bija brālēns – invalīds, kas sēdēja ratiņkrēslā. Jauns un gudrs vīrietis, kas kļuva invalīds savas vieglprātības dēļ. Es viņu ļoti mīlēju, un priekšniece to zināja. Viņš man bija kā brālis un ilgu laiku dzīvoja pie maniem vecākiem.
Kādu dienu viņš izdarīja pašnāvību. Kad bija jāiet uz bērēm, nepietika, ka es viņai to pateicu, man vēl vajadzēja uzrakstīt garu paskaidrojumu, kas noticis, kāpēc es atprasos no darba un cikos būšu atpakaļ. Ātri izdomāju, ka man tā ir kā psihoterapija – precīzi nodefinējot un aprakstot savu sāpi, un vēl parādot to citiem, tā izgaist. Bet no viņas puses tas bija ļoti zemiski.
Reiz viņa sasauca mūs pie sevis kabinetā un lika strādāt līdz asiņainiem dibeniem! Pēršana priekšnieces izpratnē bija kļuvusi par vispārēju draudu un izrēķināšanās simbolu. Viņa izdomāja shēmas, kā speciāli aizvainot un aizskart citus cilvēkus. Atceros šīs odzes acis un līdz vaigiem atstieptās lūpas, viņas balsi, kas reizēm atgādināja kaķa ņaudienus: “Nu, bet meitenes…” Viņa nesaprata šo vienkāršo patiesību, ka tik ļauns cilvēks nekad nevar būt laimīgs.
